Lielisks pasākums, lieliski ļautiņis. Kopā bijām 4 personas: 3 meitenes un 1 puisis. Visi kaut kādā veidā saistīti ar militārismu [Ervīns un Agnese tagad ir jaunsargi, bet es un Kika pirms krietna laiciņa]. Pārgājiens ar improvizācijām, galvenais - ka tik prom no pilsētas.
Ar vilcienu aizbraucām līdz Skultei, pāris kilometru nogājām pa šoseju, pāris kilometru pa mežu un tad jūra. Stundiņu gājām, pusstundiņu atpūtāmies - atkal un atkal līdz pusdienu pārtraukumam un tad kātojām tālāk, ik pa laiciņam paņemot atpūtas brīdi. Smiltis, akmeņi, aļges, tulznas uz kājām, apsārtuši pleci no saules un sarkana mugura - no somas. Viens otram centāmies palīdzēt kā varējām - gaidot, smaidot, ēdot, nesot. Apkārtējie vietējie, atpūtnieki mūs vēroja atplestām acīm, pat deputāts Jurkāns minēja, ka esam gandrīz kā no Afganistānas [tur laikam pie vainas mūsu komuflētas somas, bikses, cepures, kerzas - kas nu kuram]. Kerzas novilku, čībiņas uzvilku. Manas čībiņas iegrima aļģēs un tuvākā puskilometra attālumā nebija kur tās un savas pēdas nomazgāt, es klumburēju pa akmentiņiem basām kājām, bet Ervīns nesa manu somu līdz brīdim kad tiku pie ūdens. Vietējiem prasījām pēc vietu nosaukuma un kilometrāžu līdz Tūjai [tas mums bija obligāts mērķis, ko izlēmām jau no paša rīta. sākumā bija paredzēts maršruts Zvejniekciems - Salacgrīva 2 dienu ietvaros, bet nomainījām sākumstaciju. līdz Tūjai mums bija jātiek šā vai tā - pusceļš kā nekā]. Bet svētlaime, kad pie kārtējā jautājuma cik kilometru līdz Tūjai? mums atbildēja, ka esam klāt, piedāvājot apmesties tepat jūras krastā. Ierīkojām naktsmītni - uzslējām teltis, iekurām ugunskuru, paēdām, apspriedāmies par nākamo dienu un runājāmies līdz 4-5 rītā. No rīta laiski gulšņājām, brokastojām, baudījām sauli pie jūras un itin nemaz nesteidzāmies. Un tikai pievakarē pametām savu naktsmītni, lai dotos vēl pāris kilometrus kājām un tad jau ar busu mājup. Viņi teica, lai padodu ziņu, ja vien rīkošu vēl kādu līdzīgu pasākumu. Tas priecē!