pēdējā laika tendence - pārvērst katru par vienu vakaru, izņemot tos, kas mani pazīst vislabāk - mani čabulīši [bet tie jau tādi atkārtojumi, ar turpinājuma piegaršu, jo mācāmies visu no jauna]. visiem citiem - apkārtējiem nav palicis daudz vietas. ak jel, iemīlies manī vēlreiz!
bet tikmēr viņš runā ar sevi. un man atkal paliek bail, jo ar to viss sākās un ar to var pienākt gals [tā - neatņemama dzīves saistība]. un es jūtu, ka pamazām pazūdu no viņu dzīves. jo aizvien retāk esmu klātienē [man pielijušas ausis un aizmiglots skatiens]. ja agrāk bija viens, tad tagad - neviens [jo viņus visus es esmu zaudējusi. vai varbūt viņi mani?]. bet, lai sāktu visu no jauna, man jāpamostas, jāatgūstas, jāattopas un jāaizmūk. iespējams, viņi nesapratīs un man būs par maz spēka...

klusuma, tukšuma un pārdompilns laiks. es esmu šeit, bet manis šeit nav.
[izdomātām sarunām vienmēr ir kāds šifrs, kuru vajag uzminēt].