es vēl neesmu noskaidrojusi, kas ir autors, bet patīk ļoti [liekas, par mani]
Es ilgojos būt laimīga.
Tāpat vien...
Bez nekā.

Viņa raud...
Asaras kā stikli pār vaigu veļās...
Un tad pienāk rīts-
Viņa atver acis un ceļās...
Laiks nemēdz gaidīt-
Jāiet uz priekšu...
Viņai vajagot smaidīt...
Lai citiem nebojātu dienu...
atver skapi un izvēlas masku,
Šodien lelle vai klauns?
Tad uzlīmē mākslīgo smaidu...
Viņai iekšēji kauns.
Bet nav laika- ir jāiet...
Pa plastmasas zāli...
Pretī hologēna saulei,
Kur Tev sados ar vāli.
Tad cirka direktors...
Sāk izrīkot šovu...
Un, ja viņš gribēs...
Tev sejā iemetīs plovu,
Bet Tev jāturpina smaidīt...
Viņi raudāt var liegt,
Lai jau izrīko miesu,
Bet dvēseli neaizsniegt!

Pilsēta bez logiem [jo viņi par daudz zina]
un varbūt tā ir pat labāk [ja glabā]
apetīte rodas ēdot [mēs vienmēr to saucam nepareizos vārdos. nav motivācijas]
ar ironisku smaidu uz lūpām
izejam pastaigā - taigā [lai nomaldītos un pazustu. bez grēksūdzes]
galvenais nav sabiedrība, bet process
sniedz, sniedz - neiesniedz
vai tev maz ir nojausma kāds tev ir vecums?