Mēs kļūstam sveši [vai varbūt nekad neesam bijuši labi pazīstami?]. Atkal es novēroju cilvēkus. Nesaku neviena lieka vārda, mēģinot izvilināt tos no viņiem. Man pilnīgi vienalga ko par viņiem domā citi.
Sāku apjēgt to, ka vairs nesaprotu viņu jokus [kas ir palikuši negatīvāki]. Man tie vairs nepatīk. Es satieku viņus arvien retāk [un, iespējams, labi vien ir].
Man patīk klīst pa ielām, ieslīgstot savās domās, sevis sabiedrībā [tūliņ to darīšu atkal]. Un tā mēs pa vienam pazūdam [ieslīkstot sevī]. Arī tu vairs neesi tas pats, kas biji vakar. It kā jau esmu tev līdzās, bet... [te ir tikai viens no maniem septiņiem ķermeņiem].
Tu manas dvēseles miers un ienaidnieks.
"par mani lai draugiem atmiņas zūd, ka tik tas kumeļš nepaklūp" - šī dziesma mana šīs nedēļas himna