Cilvēki ir egoistiski maitas. Viņiem patīk, ka var būt pārāki par citiem un pakļaut. Sadisti!
Esmu saskārusies ar visvisādiem cilvēkiem, iepazinusi viņu draugus un radus. Un man tracina, nežēlīgi tracina - tas kāda ir cilvēku patiesā daba. Cik bieži viņi izliekas, ka ir labiņie... Viņi ir sava labuma meklētāji, kuriem pilnīgi nerūp tas, kas notiek apkārt.
Neviens nevēlas uzņemties atbildību par otru [īstenībā tas arī nebūtu jādara - izņemot pāris gadījumus]! "Daudzi cilvēki vēlas lidot kā putni, lai varētu nolaist čupas citiem uz galvas".
Un nav nekāds brīnums, ka cilvēki paliek depresīvāki, nopietnāki un nervozāki [un šad tad sāk klupt citiem virsū - nolamājot no galvas līdz kājām]. Veidojas ķēdes reakija.
Mājas ir viena svēta vieta - patvērums [bet tikai tādā gadījumā, ja viss ir kārtībā]. Kā mani tracina tie vecāki, kas uzdrošinās savus bērnus padzīt no mājām, kas paceļ balsi un vicinas ar rokām... Varbūt vajadzēja uzņemties atbildību par savu bērnu pirms Tu laidi viņu pasaulē? Pilnīgi vienalga cik bērnam gadu ir tagad [daudzi vienkārši gaida, kad paliks 18] - Tu nedrīksti viņu izmest uz ielas tikai tāpēc, ka Tev nepatīk pāris viņa ieradumi, kas Tevi tieši neskar. Katram pašam sava dzīve - tā gan ir taisnība. Bet cilvēks nevar būt patstāvīgs, ja viņam nav atbalsta punkta, ja viņam nav kur atgriezties, kur patverties,...