Mani draugi - mans zelts... Ir tik patīkami būt viņu tuvumā un apjēgt, ka viņi ir pats labākais, kas ar mani ir noticis. Viņi katrs par sevi ir īpaši. Un visi kopumā - jaukumi, mīļumi,... Viņu dēļ es varētu celties nakts vidū un būt līdzās, ja vien vajadzētu, ja vien tiktu izteikta tāda vēlme [un es to pareizi saprastu]. Viņi neskaitāmas reizes man ir atzinušies mīlestībā - gan vārdos, gan darbībās, gan klusēšanā. Tāpat kā es... Mana mīlestība pārsvarā izpaužas domās par viņiem. Viņi [jūs] man daudz nozīmē[jat].

"netiecies pēc zelta, jo zelts ir tava sirds", "..es tevi vienkārši dievinu", "mans mīļums..", "..lai vienmēr dvēselē sajūta, ka esi īpaša", "..cilvēks, kurā slēpjas kas ļoti skaists", "..tu taču zini, ka es tevi mīlu", ... <--- tie veltītie vārdi [un tā - no visas sirds] liek man justies īpašai.

Šonakt kārtējo reizi viens no man mīļākajiem cilvēciņiem atzinās mīlestībā, un tik skaisti: "Kaut mazu atblāzmu no tā, ko jūtu es, gribu lai tu sajūti... Tu neesi nomodā - nekas, es tevi mīlu. Es esmu dvēsele, tev un tava arī."

Neba jau tikai vārdos slēpjas mīlestība... Tā ir uztraukumos, sagaidīšanā, mīļummīļos apskāvienos, čukstos un domās. Tā vislabāk izpaužas divvientulībā, pat tad, ja tas ir klusmus [nekad neklusē kopā ar cilvēku, kuru mīli un kuram neuzticies - klusums nodod]. Divvientulība ir vispatiesākā - nav jātēlo, nav jābaidās no lieciniekiem [novērotājiem, kuru klātbūtnē varētu justies neērti], nav citu šķēršļu... Galvenais ir sajust to īpašo saikni mūsu komunikācijā. Es jūs nežēlīgi mīlu. Es tevi mīlu [jo tu esi vienīgais tāds cilvēks zemes virsū... un man ir paveicies, ka tu man esi]