| 9:57a |
gara nedēļas nogale
gara pirmdiena
pa brīvdienām nekas ārpus normas
bet vakar, vakardiena gan bija savdabīga
ar dzīvokļa biedreni/draudzeni nebijām gājušas divatā ārā kopš pagājušā gada
ātri laiks skrien, gandrīz jau pus gads
vakar izdomājām iziet paēst uz kādu terasi (ēdu šausmīgus cēzara salātus, maximā var dabūt literally labākus un viņi jau tā sūkā)
ejot mājās, skatos, uz čaka matīsa stūra, pie tā jaunā fitnesa kluba, stāv meitene, kas dīvaini uzvedas
knapi turās kājās, itkā dzērusi, bet kaut kas tur vēl nav tīrs
pieejam klāt, prasām kas viņai, vai palīdzēt vai kā
viņa galīgi neko nevar atbildēt
diezgan pašsaprotami, kaut kādu citu realitāti tur bauda, high out of her mind
bet arī ne tipiskais narkomāns, var saprast, ka tur kaut kas nav kā vajag
tajā brīdī viņa bija telefona zvanā ar kaut kādu čali, prasu viņam, lai nāk savākt savu draudzeni.
Dzirdu, ka pats arī galīģi high, neko man normālu nevar pateikt, kaut ko krieviski bubina un smejas. Diezgan tāda unsettling sajūta no viņa bija. whatever.
Cenšamies ar meiteni tikt galā, viņa pilnīgi neko nevar atbildēt, tikai smaida un krata galvu.
Galu galā sazvanām ātros, tie ceļā.
Pa to laiku pie mums atvilkās vēl divi lielie palīģi, kas, paši iedzēruši, māca mums tur ko darīt, sāk vēl pie tam grābstīties ap meiteni.
Viktorija šķiet viņu sauca.
Cenšamies viņu turēt pie samaņas, lai gan, ātrie teica, ka vienalga vai viņa guļ vai sēž nomodā. Man likās savdabīgs ieteikums, pretēji visam, kas
man gan ticis mācīts, gan jebkad liktos intuitīvs.
Anyways, mēs tur vācam viņu, gan no sevis, gan daļēji no tiem diviem pusdzērājiem.
Vēlreiz atgādināju sev cik šādi vīrieši spēj būt pretīgi.
Vairākas reizes izmet repliku, labi, ka mēs šeit bijām, viņu taču var kāds izvarot un tamlīdzīgi. Tad pēc tam viņai aiztiek kleitas lencītes, skatās
zem svārkiem. Beigās vēl pateica žēl, ka viņai tā -- simpātiska meitene!
Somā neko nelegālu neatradām, bija dokumenti vismaz. 1995 gada, bet izskatījās daudz jaunāka.
Ātrie savāca, aizbrauca.
Nekas jau tāds, tik tā dīvaini viss.
Atnākot mājās, centāmies atcerēties viņas uzvārdu. Galīgi nevarējām.
Tajā brīdī galīgi nelikās svarīgi. Gan jau labi vien ir.
Varu turpināt dienu, domādama cik es labs un nesavtīgs cilvēks -- HA!!!!
ši posta soundtracks -- down in the park by gary numan, tubeway army |