| 2:49p |
Darbs
Tā nu sanācis, ka karjeras ceļi noveduši pie profesijas, par kuru vienmēr esmu teikusi, ka nekad to baigi labprātīgi nedarītu (vnk vājākā vieta, galīgi nesanāk). Tā nu dzīve turpina sviest pretī visus klišejiskos "never say never" "vienmēr teicu nē, bet beigās sanāca jā", bet nu ko darīt ja visi dzīvojam pēc viena un tā paša lugas teksta un arī man nākas tagad pieskaitīt sevi pie šiem cilvēkiem.
Ņemot vērā situācijas specifikas, nevaru nedomāt par to, cik daudz dzīvē tādu tīšo netīšumu, tīšo sakritību. Šobrīd diezgan grūti saskatīt visus kāpēc, bet varbūt arī nevajag. Protams, katra diena man kopš šīm dzīves izmaiņām ir izcils textbook piemērs tam, kā jūtas cilvēki ar "imposter syndrome", jo es patiesi jūtos kā anglis ņujorkā.
Un šitā katru dienu sanāk domāt wtf ko es daru, kāpēc es te esmu, viss ko es daru ir pilnigs un glaigs kakucis. Pilnīgi apkaunojoši. Tajā pat laikā redzu ko dara citi mani kolēģi un domāju, wtf viņi arī ir kinda shitty, es taču varu labāk. Varbūt šis ir tas pats, ka tu kādreiz redzi kādu dejojot or like gleznojot un domā tas tak ir easy un es for sure tā mācētu. Bet nemāki tak. Galīgi nemāki.
Karoče baigi slideni, viss ko es daru ir suds, viss ko citi dara ir suds. Bet ar viņu sūdiem aizrijas mazāk nekā ar manējiem. Vai jelkad iemācīšos pielāgoties normai, iemācīties runāt pēc dzīves šablona? Tagad tāda tirināšanās vien sanāk. |