| |
[Dec. 6th, 2020|07:05 am] |
|
Vai nav paradokss, ka jo ateistiskāka valsts, jo vairāk gatava uzņemt bēgļus? Un tas, ka musulmaņu valstis nav gatavas palīdzēt citiem musulmaņiem - viņiem ir jābēg pie neticīgajiem. Lasīju, ka bērni, kas aug stingri reliģiozās ģimenēs, ir skopāki un nelaipnāki par ateistu ģimeņu bērniem. Tas ir it kā dīvains paradokss, bet atbilde ir tajā, ka reliģiozi cilvēki, tai vietā, lai vadītos no personīgās sirdsapziņas/sirds, vadās no rakstiem. Viņi ir labi, jo tā ir rakstīts, nevis tāpēc, ka viņi tā gribētu justies (protams, pārspīlēts). Bet, runājot par islāmu, tur pat nav rakstīts, ka jābūt labam, un tas ir vēl trakāk. Jēzus nemācīja reliģiju, nekad nesauca sevi par kristieti un diez vai arī par tajā laikā pastāvošās ortodoxa reliģijas stingru sekotāju. Viņš nedibināja baznīcu, kur vajag pierakstīties un kristīties. Viņš vnk izplatīja mācību par beznosacījumu mīlestību - mācību, kas tajā laikā bija kaut kas pilnīgi jauns un daudzi, protams, nebija spējīgi saprast, tāpēc viņš beidza (?) dzīvi pie krusta. Tādējādi arī demonstrējot, ka garīgajā ceļā ir jābūt gatavam uz ziedošanos un kaut kā zaudēšanu. Man vajadzētu ziedot savu pieķeršanos tam, ko citi par mani domā un, lai viņi obligāti domātu "labi un taisnīgi". |
|
|
