|
Nov. 30th, 2015|06:19 pm |
Darīt var un ir jādara. Kaut vai ar samierināšanas mēģinājumiem, lai arī veltīgiem, bet bez spēka valodas, tomēr grūti noticēt, ka tas ir politiski noregulējams, tur tā lieta, ka cēloniskās kļūdas iestiepjas tālā pagātnē, kaut vai pats fakts, ka Sīrijas un daudzu citu arābu valstu robežas franči un angļi patvaļīgi vilka pēc Osmāņu sabrukuma, un katra rietumu darbība būs kā jauna sasmērēšanās un jaunu problēmu radīšana. Līdz ar to, labākais, ko tiešām v a r darīt, ir human aid, sarkanā krusta lietas, dzivību glābšana, utt. Veselais, pragmatiskais saprāts saka, ka kurdu atbalstīšana būtu derīga lieta, taču pat tas paliek netīri, jo skaidrs, ka iejauktas politiskās intereses, proti, kurdiem var palīdzēt, taču tiklīdz tur iejaucas ieroči, ir skaidrs, ka ētiskajā ziņā tas ne ar ko neatšķiras no teroristu apbruņošanas, kaut vai džihādistu apbruņošanas Afganistānas karā.
Ja runa par politisko neitralitāti, Šveice, grozies kā gribi, ir labs piemērs, to nevar salīdzināt ar Zviedrijas neitralitāti, kas ir liekulība. Piemēram, veselais saprāts Latvijas un tuvinieku drošības interesēs saka, ka ASV vēlēšanās būtu jāatbalsta tas kandidāts, kurš solītu labāko risinājumu Krievijas savaldīšanai un teritoriju aozsardzībai. Taču in the long run, ieslēdzoties ētiskajam momentam, būtu jāatbalsta tas kanditāts, kurš iestātos par striktu non-interventionist policy, taču ne izolacionismu, jo izolacionisms a la "man nekas neinteresē, tieciet paši galā" arī nav ētiska pozīcija. |
|