|
Jun. 13th, 2014|09:58 pm |
Šo visu vērojot paliek kauns. Kauns un dusmas par jums abiem. Ja šajā visā ir kāds paštaisnais, tad pirmkārt tas esi Tu. Ir diezgan sajūtams, ka pats lielā mērā esi vainojams šādā krīzes situācijā – pirmkārt jau nenodemonstrējot nepieciešamo stāju & vīrišķīgu savaldību, bet metot atpakaļ nejauši sūdos iemīcītu rotaļlietu.
Radot bērnu, sievietei nostrādā bioloģiskā trauksme, rūpes, saasināta uztvere pret apkārtējo. Savā ziņā var teikt, ka šajā posmā sieviete ir nedaudz nepieskaitāma un tas savā ziņā izskaidro, kāpēc Tava tā sauktā sieva uzvedās kā maza abižota meitene, kurai pirms brīža vēl šikākais kavalieris pagalmā tagad atņēmis konfekti – kura laikam jau nav uztverama citādi kā dāvinājums abiem, vienlaicīgi tāds tests no Augšas.
Tas, ko redzu, ir gan pārspīlētas ambīcijas (mēģināšana sildīties Vītolu ģimenes gaismā, drīzāk pārspīlēta, par daudz virspusēja vēlme tai līdzināties, „dodot intervijas” košerīgākajiem vietējiem ņū eidž žurnāliņiem), gan arī kūtrums, uzsvērta dzīvošana savā pasaulē, kuru viegli sajaukt ar bailēm uzņemties atbildību un pastāvēt par savām & sev tuvo vērtībām.
Tagad izrādās, ka jūs abi pretendējat uz viedumu tikai pie Vītolu ugunskura, kopā dziedot sirdsšķīstas dziesmiņas, nevis brīžos, kad gara spēks & cilvēciskās spējas jāparāda pašiem, pa īstam – krīzes brīžos kā šis.
Kur palicis Tavs agrākais viedums, visi tie sapņojumi par harmonisku dzīvi laukos, ar skaistu sieviņu, kura būtu pietiekami gatava fak ze sistem vai vismaz dot iespēju kopā pieaugt alternatīvā vidē; kur palikusi tā Tava spēja pateikties cilvēkam par sniegto mācību, turklāt arī mācīties no tās; kur palikusi tā spēja saskatīt cilvēkā arī labo, noderīgo; kur palikusi spēja piedot; kur ir Tava spēja būt vīrietim, neielaisties & nespolēt tīniski pumpainā sīkumainībā; sargāt savu sievieti ar visu gara & miesas spēku brīdī, kad tas viņai nepieciešams visvairāk & kad viņa iespējams jūtas visneaizsargātākā?
|
|