| |
[Jan. 14th, 2017|11:08 am] |
|
Man nedaudz pietrūkst sajūtas, ka par mani ir kāds augstāks (Dievs). Es vairs tam neticu. Tagad es ticu, ka es esmu Dievs, es esmu viņa fraktālis (maza kopija, līdzīgi kā DNS materiāls ir visa ķermeņa fraktālis). Tā kā domu spēks ir viss, tad tie, kas tic, ka par viņiem ir kāds augstāks, to arī saņem. Vai arī - saņem šķietamību par to. Bet kas gan ir realitāte un kas šķietamība? Viss ir apziņas spēles. Kāpēc gan nepieņemt, ka par tevi ir kāds augstāks, ja tas tev sagādā prieku? Kāpēc tas varētu sagādāt prieku? Jo atbrīvo no atbildības. Bet tas ir dabiski, jo atbildības uzņemšanās ir vīrišķais princips, bet dvēsele ir sievišķa. Augstākais Es ir vīrišķais. Bet Augstākais Es esi tu pats, tikai augstākā dimensijā. Vai ir vērts precēties pašam ar sevi? Bet vai tad ir vēl kāds, kad mēs precamies ar kādu? Vai tad mana sieva neesmu es pats, tāpat kā es esmu jebkura dzīva būtne radītajā pasaulē? Kļūšana (garīgi) pieaugušam ir atņēmusi bērnību, atņēmusi bhakti. Bet iedevusi ko citu - atbildību un radīšanu. |
|
|
