par to, ka dvēseles pašas izvēlas sev vecākus - tā man liekas galīgākā huiņa. nu kā var nedzimis bērns izvēlēties sev vecākus. laikam tāpēc tā man huiņa, ka ticu bodymind - nu ka flesh is my soul. un dvēsele nelido apkārt un nomirst līdz ar ķermeni, jo ir viens un tas pats.
Tomēr par to huiņu un jēgu - man ir tā - es labāk sev godīgi pasaku, ka vot šitates ir huiņa manā dzīvē un ka ir sūdi un ka man no tā ir jātiek vaļā, nekā sev stāstu, nē, nē, baigi forši, es to neredzu, bet noteikti ir kāda jēga. a pa citiem un huiņu - pieņemu visus kādi viņi ir. take it or leave it. pārsvarā neceļas roka pateikt, ka kāda dzīve ir huiņa. negribas spļaut dievam acīs. laikam arī tapēc, ka pati esmu drusku iemīlējusies dzīvē. sāku iemīlēties.
un pēc nāves tu neko nesapratīsi - tu būsi beigts, tā taču ir nāve, alo alo.
a pa Indiju - turu īkšķus, lai izdodas. bet, ja šodien ne, tad jau citu dienu jā.

(Reply to this) (Parent)