|
Oct. 10th, 2013|08:55 pm |
nu mēs arī tādi intravertie un atveramies pamazām. es klūstu arvien brīvāka un atvērtāka un jūtami transformējos. vai tas īstais cilvēks var būt aizņemts? vai arī, ja ir aizņemts tā ir droša pazīme, ka nav "mans cilvēks"? tas mani nomoka. viņam ir draudzene, kas ir vairāk tāda ne-garīga, fiziska (seksuāla materiāla saikne). viņš šajās attiecībās ļoti daudz dod, bet neizskatās, ka dabū to pašu pretī, jo viņa tik prasa un prasa. beznosacījuma..man iet uz to pusi...jo ļoti jūtu viņa garastāvokļus un man ir slikti, kad viņam slikti un smaidu, kad viņš smaida un gribas dot un rūpēties. visas biežās domu sakritības un milzum daudz kopīga par svarīgām dzīves lietām. emocionālas sarunas. visvairāk mani nobiedēja tā sirds atvēršanās sajūta,-cilvēks noiet garām ar savu sirdi pret manējo tuvu klāt un kaut kas iekšā atveras. :) tā vēl nav bijis nekad, lai arī gadi jau lieli. es arī nemaz nespēju visu noformulēt pagaidām. mums vēl ir pāris mēneši laika iepazīties tuvāk un mainīt kaut ko savās dzīvēs. pēc tam viņš taisās braukt prom.
kā Tu definē iemīlēšanos?
sagribējās, kāda viedāka padomu, esmu apmulsusi. |
|