| |
[Oct. 29th, 2015|12:16 am] |
|
Šovakar mēs gājām skatīties dzīvokli, saimniece atstāja baigo sistēmas iespaidu. Dvīņu liesma centās aizņemties no vecākiem naudu, bet tā tik un tā būtu puse no naudas, jo tur jāsamaksā uzreiz par diviem mēnešiem. Un tad mēs atnācām mājās un domājām, ko varam atļauties un dvīņu liesma jautāja svārstiņam, lai sniedz atbildi (svārstiņš izrādījās bullshitists). Un es domāju, ka man tagad būtu jāatrod darbs un jāstrādā sistēmā (kā jau bijām runājuši). Un tad es pacēlu tematu par to, ka es varētu patiesībā braukt uz Franciju vai Spāniju un ceļot un būt brīvs un spēlēt ģitāru. Un dvīņu liesma bija ļoti sarūgtināta, ka es nevēlos cīnīties kopā, bet gribu visu uzmest. Un viņa raudāja. Man bija prieks, ka viņa raud, jo raudāt ir skaisti un es tik sen neesmu raudājis. Un tad es pateicu, ka prombīūtnē no viņas mans radošums kā mūzika un rakstniecība, tieši ļoti uzplauktu. Viņa savukārt varētu fokusēties mācībām un dzīvot Mežaparkā. Un tad viņa arī pēķšņi saprata, ka tas tiešām būtu ļoti labi. Un tad viņa vairs neraudāja, bet smējās un mēs abi smējāmies. Mums ir vesela nedēļa. Lai nemeklētu dzīvokli un izbaudītu laiku. Dvīņu liesma bija manī vīlusies un domāja, ka es nevēlos cīnīties par savu sievu un viņas prātā bija visādas tumšas domas un dvīņu liesmas apšaubīšana. Beigās mēs smējāmies, jo kārtējo reizi "uzvarējām tumšo spēku uzbrukumu". Patiesībā jau var arī jautāt - kāpēc tu nebrauc ar mani? Mana dvīņu liesma ļoti vēlas ar mani braukt kaut līdz pasaules malai, bet viņa ir izlēmusi pabeigt skolu. Bet viņas skola nav mana izvēle. Manuprāt ir vienmēr jāpaliek beznosacīnjumos un bez saistībām, tikai tad īsta mīlestība ir iespējama. Un radošums - jā. Kopš esmu ar dvīņu liesmu, es neesmu radījis nevienu dziesmu un iemācījies esmu laikam tikai kādas divas. |
|
|
