| |
[Jul. 27th, 2015|11:36 pm] |
| [ | music |
| | Velvet Acid Christ - Slut | ] |
Es biju apvainojies uz Rasu Vītolu par to, ka viņa teica, ka Elvija enerģijas ir ļoti pazīstamas, bet to nekādi nevarētu teikt par mani. Jo man gan viņas, gan Elvija enerģijas ir ļoti pazīstamas un, ja viņi ir mana dvēseļu grupa, tad es sanāku kā tāds nabaga radinieks, kas vienmēr ir bijis radinieks, bet, tā kā viņš ir tāds lūzers, tad neviens viņu vairs neatceras un pat nepazīst. Varbūt tāpēc, ka viņš ir alkoholiķis un sit savu sievu vai arī viņam ir kaut kāds visai dīvains fetišs, dēļ kura viņa radinieki par viņu kaunās (piemēram, viņam patīk uzvilkt sieviešu zeķubikses un kurpes, iekāpt ar visām drēbēm vannā, čurāt un gūt no tā kādu kaifu).
Esmu secinājis, ka dīvainība (prātā un miesā) pati par sevi pārstāv Lucifera enerģiju. Bet tam nav absolūti nekāda sakara ar dvēseles vecumu, pieredzēm un attīstību. Lucifers ir gaismas enģelis un viņš nav ļauns. Lūdzu, cilvēki, pārstājiet saistīt Lucifera vārdu ar ļaunumu.
Un, kā jau Elvijs teica: man vajag piestrādāt pie sevis mīlēšanas. Man nevajag gribēt būt tādam kā citi.
2)Nevajag uztvert savu šīs dzīves lomu arī pārāk nopietni, jo tā ir tikai īslaicīga loma. Es zinu, kas es esmu un man nav vajadzīga mīlestība ne no viena.
Rasa ir jaunava pēc astroloģijas. Mans galvenais motīvs ir mežāziski pasniegts ūdensvīrs. Kas, pilnīgi iespējams, ir jaunavas lielākais murgs. Jautājums ir: kāpēc mežāziski pasniegtajam ūdensvīram jaunavas enerģijas ir pieņemamas un visumā saprotamas, bet pretējā virzienā sapratne nav iespējama?
Mana pēdējā meditācija ir raudzīties uz cilvēkiem/dzīvniekiem/augiem un sajust: es esmu tas. Es esmu visur un eju visam cauri. Tas ir spēcīgāk nekā tev liekas. Tas tevi paceļ sirds līmenī. Es zinu, ka ne vienmēr esmu sirds līmenī, bet kurš no mums ir? Es sevi nekad nešaustu un nenožēloju savus "grēkus", es godinu to prāta aspektu, kas mani pavada, kad esmu iekš prāta.
Mana mācība: nekad negaidīt mīlestību vai atzinību no citiem šajā dzīvē. Cerības ir augstākās ciešanas un cerību sabrukums ir augstākā laime. Es esmu izstumtais un tā ir mana šīs inkarnācijas mācība. Kad cerības sabrūk, tu vari atgriezties pie brīvības no prāta. Un pēkšņi paliek ļoti viegli. Šogad daudzi no mums jūt pārmaiņas. Mūsu bezgalīgais es pieprasa mūsu bezgalību. Un mūsu nemirstīgais es pieprasa mūsu nemirstību. Tas notiek pagaidām pietiekami lēnām, lai tiktu līdzi. Un tu būsi izbrīnīts, kas tā ir par sajūtu, kad tu sasniegsi apgaismību. Un tu teiksi: "ak tā, es jau to zināju. es vienmēr biju šeit".
Reiz, kad es biju iekš "harē krišna" un mēs bijām pie Ērika, kāds pavēlēja sākt dziedāt un es dziedāju skumju melodiju. Ēriks iejaucās un teica, ka melodijām jābūt jestrām, savādāk mēs atbaidīšot potenciālos adeptus (acīmredzot, tas atbaidītu viņu pašu). Es ar viņa viedokli nerezonēju, tā kā tas likās gluži vienkārši ekstravertas muļķības bez satura. Un tad Gundega viņam teica: "He is from the dark side...", bet Elviss mani apskāva.
Es nekad nezinu, kur dzīve mani aizvedīs. Un ar dzīvi es jo īpaši domāju garīgo dzīvi (tā kā nauda un citas ārējas lietas man ir mazsvarīgas, bet mana garīgā attīstība man vienmēr ir bijusi svarīga), tāpēc tā ir mana dzīve. Mana dzīve pārsvarā notiek iekšienē. Tā ir visai bagāta un daudzveidīga. Un tā man sniedz apmierinājumu. Es esmu pateicīgs Radītājam par šo dzīvi un sevi. Tā ir mana zivs daba - es nekad nezinu, kam es ticēšu rīt, jo es pats sevi vienmēr pārsteidzu ar konceptiem, kam es ticu, bet vai zini - ticība nav svarīga, svarīgs ir apziņas stāvoklis. Tu vari ticēt jebkam un domāt, ka vienīgais zini patiesību un visi citi maldās, bet, ja tavā sirdī ir uzstājīga vēlme citus mainīt pēc sava ģīmja un līdzības, tev vēl daudz ir jāmācās. Un tu, iespējams, paliksi uz nākamo ciklu. Ar laiku (pēc daudzām dzīvēm) tu saproti, ka vienīgais cilvēks, kuru tev šājā dzīvē ir uzdots mainīt, ir cilvēks, ko redzi spogulī. Tu arī saproti, ka labais un ļaunais, pareizais un nepareizais ir ilūzija. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}