| |
[Sep. 16th, 2013|06:01 am] |
Vakar vakaraa man bija skumji, jo es jutos tik taalu no maajaam un tik diskonekteets no sava Augstaakaa Es. Ja es saliidzinu sevi ar mesindzheru, man ir TIK taals celjsh priekshaa. Un tad es domaaju par risinaajumu. Un tad es atcereejos, ka Gaurakishora daasa babadzhii teica, ka shis pants:
trnād api su-nīcena
taror iva sahisnunā
amāninā māna-dena
kīrtanīyah sadā harih
"Kas daudzina Dieva svēto vārdu pazemīgā noskaņā, jūtoties zemāks par zāli uz ceļa un pacietīgāks par koku, bez jebkāda viltus lepnuma, kas vienmēr gatavs godāt citus un negaida sevis godinaashanu no citiem, tas var daudzinaat Dieva vārdu bez mitas."
ir sidha pranalii mantra jeb mantra, kas aizved pie tavas patiesaas, gariigaas buutiibas. Shoriit es pieluudzu Tulasii un zinu, ka man nav nekaadu ceriibu. Es neesmu speejiigs uz izsmalcinaataam gariigaam prakseem, es varu tikai raudaat, lai Raadharaanii izglaabj manu dziivi.
Kad mans Augstaakais Es atsuutiija man taas 2 vardes, es pareizi sapratu, ka tas bija no Augstaakaa Es, bet es nedaudz nekorekti iztulkoju sho simbolismu. Uzsvars bija nevis uz veiksmi un veiksmi ieksh MERKABA, bet uz transformaaciju un metamorfozi. Nezinu vai taa ir veiksme, droshi vien jau ka. Bet tas ir arii saapiigs process. Man ir liels uzdevums. Bet es esmu mazs, akls kakjeens ljoti taalu no maajaam. |
|
|
