|
Aug. 3rd, 2010|09:14 pm |
ja jau man sanācis tev 'uzsist asinis', tad diezinko gudrs jau nu mums neesmu. tā kā piedod.
ir ļoti žēl, bet nu nav kristietība ieliekama šajā citādi tik simpātiskajā ierāmējumā. pirmkārt, dēļ tā, ka Kristus mācība laikmetu lokos ir tiktāl pārinterpretēta, ka diezin vai varēs kaut ko pavisam droši saukt par kristietību. protams, zināmas pamatdogmas tiek pieņemtas kā pašsaprotamas, vismaz lielajās konfesijās. piemēram dogma par Dieva trīsvienīgumu. bet - ja vēl var pieļaut, ka Dievs kā Tēvs ir personisks, tad Sv.Gara princips ir klaji bezpersonisks, nemaz nerunājot par Jēzus kā D.dēlu, kas šajā shēmā kaut kā īsti neierakstās.
par aktivitātēm. jā, b. Augustīns deklarēja, ka uz Dieva žēlastību gan vajag paļauties, bet visādi citādi tā nav iepriekšparedzama. tomēr pietiekami ilgi pastāv klosteru tradīcija. un ko tad klostera brāļi un māsas tur dara? tikai cer uz Dieva žēlastību? šķiet, ka nē. raujas melnos sviedros, tā sacīt, veic aktivitātes.
pie trešā tipoloģijas kritērija pirmā piekasīšanās ir par diviem formulējumiem: "es esmu Dievs" un "es esmu tāds kā Dievs". tie taču nav identiski izteikumi, ne?
ja ņemam priekšā veco derību, tad jau pašā sākumā varam noprast, ka cilvēks nav dievs, bet ir kā dievs (vismaz pēc tēla un līdzības), lai ko tas nu viņiem nozīmētu.
mani patiešām izsauc dziļu neizpratni, kāpēc bhaktām par visām varītēm jāmēģina ar dažādām pseidointelektuālām metodēm pierādīt savas mīlestības lietderīgumu. jākašķējas ar māyāvādī un jāmeklē kaut kādas fundamentālās atšķirības tur, kur to nav. tā izskatās pēc mērķtiecīgas lēkāšanas uz pašdarinātām ecēšām. Krišna taču ir tik ļoti pievilcīgs. kālab domāt par ko citu?
(ceru, ka pēc šīs atpukstēšanas neesmu pieskaitīts mistiskajam Maitrejas pulciņam :) |
|