| |
[Oct. 1st, 2008|11:36 pm] |
|
Lai arī esmu diezgan optimistisks zēns, man jau zūd ticība, ka kādreiz kas mainīsies. Es šodien raudāju par Poruku un sevi un Cibiņu. Meitene man iebakstīja mugurā, es stāvēju pieturā ar grāmatu rokās un runāju, kā viņa teica, dīvaini. Varbūt cilvēks pat nepamanītu, ja juktu prātā. |
|
|
