| |
[Jul. 26th, 2034|01:02 pm] |
|
Es gribeetu, ka mana sieviete redzeetu tikai manu kruto pusi, bet vinja diemzheel redz visas manas puses, arii to ievainojamo. Bet tas jau ir tas, ko mees gribeejaam - pilniigu sapluusmi. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2034|03:32 pm] |
|
Centrā sēdēja kāds zēns ar plakātu: "Attiecību padoms par brīvu", bet pa Brīvības ielu gāja aptuveni 60 gadīga sieviete un dusmīgi runāja pati ar sevi: "Pupus! Gramstīs, čamdīs, bakstīs!" |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2034|08:57 pm] |
|
Cilvēki, kas saka, ka filmas uz datorspēles cilvēkus padara vardarbīgus, stipri pārspīlē. Cilvēki nekad zināmajā vēsturē nav bijuši tik miermīlīgi, nevardarbīgi un iecietīgi kā pašlaik. Es lasu Sudrabu Edžus "Stāstus Jaunatnei", sākot ar Dullo Dauku u.c. Šķiet, ka 1900. gadā cilvēki ar bērniem komunicēja pa pusei verbāli (lielākoties verbāli vardarbīgi), pa pusei ar žagariem vai citiem miesas sodiem. Bērni, savukārt izklaidējās, sitot čūskas vai mokot kukaiņus. Palasot tos drausmos stāstus, brīžam šķiet, ka tiek attēlotas kaut kādas absurdi primitīvi brutālas cilvēkēdāju ğimenītes, bet nē - tie bija pilnīgi "normāli" latviešu zemnieki. Un jo tālāk atpakaļ skatās pagātnē, cilvēku attieksme pret citiem cilvēkiem un dzīvniekiem kļūst arvien vardarbīgāka un ļaunāka. |
|
|