| |
[Dec. 26th, 2020|11:48 am] |
|
All I ask is please stay out of my dreams. |
|
|
| |
[Dec. 26th, 2020|11:51 am] |
Life's a game I cannot win
Both good and bad must surely end
The mirrors always tell the truth
I love myself for hating you
Everyone I love is dead
Everyone I love is dead
Everyone I love is dead
Everyone I love is dead
Goddamnit
Goddamnit
All dead |
|
|
| |
[Dec. 26th, 2020|12:36 pm] |
Es pats esmu pasīvi agresīvs (Marss vēzī - zīmē, kur tas jūtas vissliktāk!), bet ir lietas, kas mani no pasīvi agresīva darītu par atklāti agresīvu, jā, un viena no tām būtu ielaušanās manā telpā bez aicināšanas, vai ielaušanās manā privātajā lietā. Vienmēr ir labāk atklāti izrunāties nekā aiz muguras žēloties. Komunikācija atrisina tik daudz. Pasīvā agresija var cilvēkus daudz vairāk sāpināt par atklātu agresiju. Kā man bija vienreiz, sen atpakaļ. Uzzināju no draudzenes, ko cilvēks, ko uzskatīju par draugu, runā par mani aiz muguras (šausmu lietas), tai pašā laikā sejā viņš pret mani bija laipns! Tas mani tik ļoti šokēja. Būtu labāk mani sejā izlamājis vai metis ar krēslu vai iepļaukājis. Tas būtu saprotami. Tas pats ir ar krāpšanu attiecībās. Cilvēkus vairāk sāpina nevis, ka partnerim varētu patikt kāds cits (tas taču ir tikai dabiski, ka cilvēki patīk, tā ir bioloģija), bet tas, ka tas tiek slēpts. Ka nevar uzticēties otram, tas visu sagrauj.
Tev taču ir tiesības justies/pateikt, ka tu gribi padzīvot viens (bez īrniekiem), tur pat nav jābūt nekam personiskam vai otra personības trūkumu analizēšanai. Vnk. Dažreiz cilvēki vēlas vienatni. |
|
|
| |
[Dec. 26th, 2020|01:43 pm] |
And I don't want to live my life like everybody else,
And I don't want to get a job like everybody else,
And I don`t want to be destroyed like everybody else,
'Cause I'm not like everybody else. |
|
|
| |
[Dec. 26th, 2020|01:51 pm] |
| [ | music |
| | Faith No More - Everythings Ruined | ] |
Cita lieta, ka cilvēki atklāti atzīst, ka vēlas, lai viņiem labāk melo, ja patiesība varētu viņus sāpināt. Tādas ir lielākās daļas cilvēku attiecības, tās ir ārišķīgas. Tas, kam ir attiecības, ir ārējais ego, čaula, pieņemtās lomas, bet ne divām "Es esmu" esencēm. Tā kā es sevi asociēju vairāk ar "Es esmu" esenci, tad man tādas attiecības nemaz nešķiet attiecības un, kad tās ir beigušās, man ir sajūta, ka tās nekad arī nebija sākušās. Tādi cilvēki vairāk novērtēs, ja tu viņiem teiksi: "Es nekad neskatos uz citām/citiem, tu man esi vienīgā/vienīgais." Nekā, ka tu atklāti pateikti, ka ir/bija tā un tā. Zemapziņā viņi nojautīs, ka tu viņiem melo, bet viņi par to būs pateicīgi. Patiesumu var novērtēt tikai "Es esmu" esence. Šajā maskarādē ne jau patiesums tiek novērtēts (atzīšana, ka balonu klauns ir Artūrs Skrastiņš, aktieris). Ja tu baudi teātra izrādi, aktiera identitāte un personība nav tas, uz ko tu centies fokusēties. Ja tu būsi patiess, tevi nosodīs.
Ceļš uz "Es esmu" esenci - dziļa, magnētiska, caururbjoša intraversija (sievišķā enerģija). Saskati to vispirms Sevī, esenci. Intraversija, kas sagādājusi tik daudz problēmu, patiesībā no garīgā viedokļa ir labākais, kas ar mani ir noticis. Intravertais, kurš pēta tikai pats sevi, var nonākt pie savas esences, kamēr ekstravertais, kas pēta citus, redz tikai viņu ārējos ego. Viņš var viņus pētīt/tiesāt/mīlēt līdz bezgalībai. Ekstravertums gluži vienkārši nav Ceļš.
Es esmu slims un piekusis no ārišķīgiem cilvēkiem.
Tādiem kā Nefolks. :) Nefolks ir gada lohs 2015. Bet tas nav nemaz tik smieklīgi, jo tādu Nefolku ir pilna pasaule, gandrīz katrā no mums ir Nefolks. Tāpēc mēs paskrienam viens otram garām šajā maskarādē un nekad visas dzīves laikā cits ar citu PA ĪSTAM nesaskaramies. |
|
|