| |
[May. 9th, 2017|02:26 pm] |
Pēdējā laikā man interesanti sapņi. Atceros, ka bija vīri ar ieročiem, laikam Ziemeļkorejas režīma sargātāji uz kuģa, es bēgu no tā prom, pa pusei lidoju, tad paslēpos smiltīs, tur bija arī citi bēgļi.
Vienmēr esmu sapņojis aizbēgt no sistēmas. Bet, lai aizbēgtu no sistēmas, ir jābūt viltīgākam par sistēmu, savādāk tu paliksi par kaut kādu skvoteri un miskastnieku pilsētā un galu galā - sistēmā. Vienīgais ceļš prom no sistēmas ir sevis audzēta pārtika un sevis radīts siltums. Īsāk sakot, lauki. Lai beidzot nebūtu atkarīgs no tiem stulbajiem lielveikaliem ar viņu stulbajām atlaidēm un paverdzinātajiem darbiniekiem un uz galvas krītošajiem jumtiem. Kaut kādā gurķu rūpnīcā cilvēks var uzaudzēt tonnām gurķu, bet saņemt par to mazāk, nekā izveidojot savu personīgo gurķu dobīti dažu metru perimetrā. Plus viņš iegūst sirdsmieru un kontaktu ar Radīšanu. |
|
|
| |
[May. 9th, 2017|08:52 pm] |
|
Viss mainaas, bet tas ir interesanti. Tu nepazaudee savu kodolu ar to, ka viss mainaas. Es redzu jauniibu un peec tam es redzu vecumu. Skatos uz Esteri, kad vinja uzstaajas, un redzu jauniibu. Un peec tam tas viss mainaas. Ir bijushi daudz jaunu cilveeku pasaules veesturee. Es personiigi neizveelos vecumu, bet vecums var buut labs pieredzhu zinjaa. Es dziivoju savaa praataa un man ir maz zemes un praktiskuma. Mees ar Lindu abi esam maakslinieciskas dveeseles, tachu arii ljoti atshkiriigas. Vinja ir sangviinikje un es ljoti intraverts un nesabiedrisks melanholikjis. Varbuut, ka mees biezhi viens otru nesaprotam. Prieciigaas dziesmaas, manupraat, ir vieglaak izveersties nekaa melanholiskaas. Mana prieciigaakaa dziesma ir visadvanceetaakaa, bet es to vairos dziedaat, jo taas iisti nav manas energjijas. Es reti intereseejos par cilveekiem, paarsvaraa es esmu aiznjemts ar sevi. Izteikts individuaalists. Varbuut taapeec arii izteiktas nepatika pret sisteemu - es aizsargaaju savu ieksheejo pasauli. |
|
|