| |
[Apr. 24th, 2017|11:27 am] |
Man ir nedaudz grūtsirdība, ka aprīlis jau drīz būs beidzies, bet jaunais laikmets vēl nav pienācis. Vienkārši, tāda astroloģiskā situācija kā tagad, ir varbūt reizi 20 gados un tad, ja tas nenotiks tagad, varbūt vajadzēs gaidīt vēl 20 gadus, lai būtu tikai varbūtība (nevis garantija), ka tas varētu notikt. Es vienmēr esmu bijis optimistiskākais cilvēks, kādu es personīgi pazīstu (attiecībā uz jauno laikmetu), bet tagad pat man sāk zust ticība. Vai tiešām visu dzīvi vajadzēs ziņās lasīt to bulšitu? Joprojām karus, bezjēdzību un nabadzību? Mēs, cilvēki, esam spējīgi uz ko daudz vairāk. Kad vienreiz tumsa kritīs? Es, protams, varu attīrīt savu personīgo dzīvi no tumsas, ko es arī daru - es varu dzīvot ārpus sistēmas, varu radīt mūziku, dzīvot pie dabas, piesaistīt sev apkārt pozitīvus cilvēkus utt., bet man tomēr sirds sažņaudzas no domas, ka šī pasaule varētu vēl pēc 40 gadiem būt tajā pašā vai vēl lielākā dirsā dēļ visiem tiem diktatoriem, korupcijas un kontroles. Man ir savas personīgās vēlmes un man ir vēlmes par to, uz kādas planētas es vēlos dzīvot. Es vēlos dzīvot uz planētas, kur skolās netiek mācīta 60 gadus veca zinātne. Es vēlos dzīvot uz planētas, kur valdība atbalsta tehnoloģiju ieviešanu katrā mājā, kas varētu apsildīt māju, radīt elektrību, vadīt mašīnu u.c., nepatērējot naftu vai gāzi vai kādu citu degvielu. Es vēlos dzīvot uz planētas, kur izdzīvošana un galu savilkšana nebūtu vispār jautājums - kur ēdiens un pajumte pienāktos katram - bez nosacījumiem. Es vēlos dzīvot uz planētas, kur cilvēki nevēlētos viens otru iznīcināt dēļ atšķirībām (nacionālām, reliģiskām u.c.), kur cilvēki tiktu iedvesmoti attīstīt radošumu un fantāziju. Kur cilvēki būtu pietiekami garīgi nobrieduši, lai stātos vispasaules kontaktā ar citām attīstītām, pozitīvām civilizācijām.
Es joprojām ticu, ka manas dzīves laikā tas viss notiks. Šomēnes vai šogad - es nezinu. |
|
|
| |
[Apr. 24th, 2017|11:48 am] |
|
Es lasīju vienu Doloresas Kannonas grāmatu. Viņa ir hipnoterapiste, kas spēj aizvest cilvēkus pagājušajās dzīvēs un citās dimensijās. Vienreiz viņa kādu sievieti aizveda tālā pagājušajā dzīvē un tur bija, ka viņa ir Jēzus skolotājs. Jēzus (viņu patiesībā sauca Yesua) bija kluss un dziļdomīgs zēns, kur kopā ar Jāni Kristītāju mācījās skolā pie tā skolotāja. Tā bija slepena komūna, viņi slēpās no valdības, jo pastāvēja viedoklis, ka valdībai viņi varētu likties bīstami un tāpēc iznīcināmi. Viņi ticēja, ka atnāks Mesija (un viņš atnāca). Yesua daudz bērnībā ceļoja un redzēja, ka cilvēki nesaprot, ko stāsta rabīni, tāpēc viņš aktīvi centās rast līdzības no dabas, kas cilvēkiem būtu saprotamas. Tur bija zināšanas par dimensijām jeb citiem eksistences līmeņiem, reinkarnāciju u.c. Yesua pats bija secinājis, ka vienīgais bauslis ir mīlestība. To tad viņš arī mācīja. Viņam bija gaiši sarkanīgi mati, viņš skuvās vai viņam bija īsa bārda. Viņš skuvās, lai izaicinātu pastāvošo garīdzniecību, kas bija bārdaiņi. Viņš bija gara auguma, tievs, it kā nedaudz salīcis un ar tipisku ebreja degunu. Kad es to visu lasīju, es nevarēju saprast vai tā varētu būt patiesība vai tomēr izdomājums. Tomēr tas viss sakrita ar to, kā es iztēlojos šo personību (bet, piemēram, filma "Kristus ciešanas" ar to galīgi nesakrīt, tāpēc man šī filma nepatīk). Es pieļauju, ka es arī varēju dzīvot vai nu Jēzus laikā vai arī tuvu tam, jo mani piesaista agrīnā kristietība un gnosticisms. |
|
|