| |
[Mar. 12th, 2017|11:26 am] |
Būtībā ideālais ir tas, kad abi cilvēki ir tajā apziņas līmenī, kur viņi izjūt beznosacījumu mīlestību pret visu, strādā ar sevi (vēro savas reakcijas pret ārējo pasauli) un nekritizē otru. Tas nav tā, ka tu pavēli sevi mīlēt visu, tu vnk sāc pievērst uzmanību sīkām lietām. Bērns var būt tavs skolotājs. Tu ieraugi kokus, debesis - jebko.
Vakar es izlasīju vēl vienu interesantu grāmatu. Nezinu vai man tā ilgi paliks atmiņā... Būtībā tur bija par bērnības traumām, kas mūs pavada visu dzīvi. Notikums var būt viens, bet viens bērns to uztvers kā nodevību, cits kā pamestību, cits kā atstumtību, cits kā pazemojumu, cits kā netaisnību. Tā arī ir dominējošā trauma. Pamesto un atstāto ķermeņi ir sīciņi, viņi it kā vēlas pazust vai atbalstīties pret kādu (atkarīgie). Nodotie atkal izaug ar spēcīgu miesasbūvi, viņi grib paredzēt nepatikšanas un visu kontrolēt. Pazemotie izaug resni un šeit viņus sauc par "mazohistiem". Ir par ko padomāt. Dziedināšana, protams, ir sevis un savu masku pieņemšana. Cilvēciskās vājības pieņemšana un atteikšanās no bailēm. Mūs visus vada bailes, arī to, kurš ir mačo tipa kontrolējošais tips. Mums vnk jāatsakās no bailēm un jāļauj vieta mīlestībai. Mēs ESAM mīlestība, mums vnk jākļūst par sevi, to sevi, kāds bija PIRMS traumas. Mums vajag piedot arī saviem vecākiem un saprast, ka viņi paši piedzīvoja ko līdzīgu no mums, kā arī paši no saviem vecākiem. |
|
|
| |
[Mar. 12th, 2017|03:22 pm] |
Atstumtība - no sava dzimuma vecākiem - bēglis, bailes no panikas
Pamestība - no pretējā dzimuma vecākiem - atkarīgais, bailes no vientulības
Pazemojums - no mātes - mazohists, bailes no brīvības
Nodevība - no pretējā dzimuma vecākiem - kontrolējošais, bailes no šķiršanās, atšķeltības
Netaisnība - no sava dzimuma vecāka - stingrais, bailes no vēsuma attiecībās
Manas dominējošās traumas bija/ir atstumtība no tēva un pamestība no mātes, attiecīgi padarot mani par bēgli un atkarīgo. Būtībā esmu sapratis, ka mans tēvs bērnus nemaz nevēlējās, vismaz ne vīriešu dzimuma bērnus. Un vecāku attieksmi jūt pat zīdainis. Bet pamestību no mātes es piedzīvoju, kad mani ielika slimnīcā. Atstumtība no pamestības atšķiras tā, ka atstumtība ir, kad tevi atstumj par to, kas tu esi, bet pamestība ir, kad tevi pamet apstākļu dēļ vai nepieņem to, ko tu dari (nevis to, kas tu esi).
Bēglis man izpaužas, kad jāuzstājas lielas publikas priekšā, jākomunicē ar draudzeņu/sievu vecākiem, vai, ja būtu jāuzrunā cilvēki uz ielas un kaut kas viņiem jāpārdod/jāreklamē u.c. Šādās situācijās es it kā vēlos pazust/nebūt vai būt neredzamāks. Tas mani pavadīja kopš agrākās bērnības, kad es baidījos pat spēlēties ar citiem bērnudārzā t.i. vnk būt. Pēc tam man tas izpaudās skolā līdz es pamēģināju narkotikas un tas manī kaut ko atvēra un liela daļa šīs traumas tika dziedināta.
Atkarīgais man izpaužas kā vēlme pēc morāla atbalsta vai klātbūtnes, lai varētu kaut ko pasākt vai pabeigt. Piemēram, man ir daudz vieglāk strādāt lauku saimniecībā, ja mājās ir sieva, nevis kad esmu mājās pilnīgi viens. |
|
|