|
Mar. 12th, 2017|11:26 am |
Būtībā ideālais ir tas, kad abi cilvēki ir tajā apziņas līmenī, kur viņi izjūt beznosacījumu mīlestību pret visu, strādā ar sevi (vēro savas reakcijas pret ārējo pasauli) un nekritizē otru. Tas nav tā, ka tu pavēli sevi mīlēt visu, tu vnk sāc pievērst uzmanību sīkām lietām. Bērns var būt tavs skolotājs. Tu ieraugi kokus, debesis - jebko.
Vakar es izlasīju vēl vienu interesantu grāmatu. Nezinu vai man tā ilgi paliks atmiņā... Būtībā tur bija par bērnības traumām, kas mūs pavada visu dzīvi. Notikums var būt viens, bet viens bērns to uztvers kā nodevību, cits kā pamestību, cits kā atstumtību, cits kā pazemojumu, cits kā netaisnību. Tā arī ir dominējošā trauma. Pamesto un atstāto ķermeņi ir sīciņi, viņi it kā vēlas pazust vai atbalstīties pret kādu (atkarīgie). Nodotie atkal izaug ar spēcīgu miesasbūvi, viņi grib paredzēt nepatikšanas un visu kontrolēt. Pazemotie izaug resni un šeit viņus sauc par "mazohistiem". Ir par ko padomāt. Dziedināšana, protams, ir sevis un savu masku pieņemšana. Cilvēciskās vājības pieņemšana un atteikšanās no bailēm. Mūs visus vada bailes, arī to, kurš ir mačo tipa kontrolējošais tips. Mums vnk jāatsakās no bailēm un jāļauj vieta mīlestībai. Mēs ESAM mīlestība, mums vnk jākļūst par sevi, to sevi, kāds bija PIRMS traumas. Mums vajag piedot arī saviem vecākiem un saprast, ka viņi paši piedzīvoja ko līdzīgu no mums, kā arī paši no saviem vecākiem. |
|