| |
[Dec. 16th, 2016|02:48 pm] |
|
Es ceru, ka mūsu konflikts ir atrisinājies, vismaz es sapratu abas puses. Es viņai lūdzu padomu, pareizāksakot, gribēju tikai neitrālu garīgu atbalstu un sapratni, bet viņa to uztvēra kā kad viņai man jādod padoms, kā justies kā bioloģiskajam tēvam un izlutināt savu bērnu. Es domāju, ka izlutināšana ir samaitāšana un audzina egoistus. Tāpēc jau Andris ir tāds egoists - jo bērnībā tika izlutināts. Tā nav mana kaprīze, ka es negribu visu ceļu nest savu nebioloģisko bērnu, tā ir arī vēlme neuzaudzināt viņu par egoistu. Ja cilvēks vispār netiek mācīts paciesties, kā lai viņš par tādu nekļūst? Varbūt es tikai atkārtoju savas dinastijas programmu, es esmu pateicīgs saviem vecākiem par to, kā viņi mani audzināja, radināja pie darba utt. un neizlutināja. Pateicoties tam es neesmu kļuvis par Andri. |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2016|04:07 pm] |
|
Reiz Linda izteicās, ka negrib, ka Alisē tiek ieaudzināts tas skarbums, kas ir manī. Bet pacietības mācīšana jau nav skarbums, skarbums rodas no attieksmes. Var jau piespiest savu bērnu mācīties pacietību ar mīlestību nevis lamāšanu. Apvienot vīrišķo jeb auksti loģisko ar sievišķo - mīlošo. Ja paņem tikai pirmo, tad sanāk skarbs cilvēks, bet spējīgs uz pašuzupurēšanos; ja paņem tikai otro, tad iznāk izlutināts egoists, kurš nekad nevar paciesties un taisīs histēriju jebkurā situācijā, kur viņa vēlmes netiek apmierinātas. Toties ļoti drošš un bez ieaudzinātām bailēm. Patiesa audzināšana nozīmē apvienot vīrišķo un sievišķo. Es kā vīrišķā piegājiena cilvēks tieku atstumts no sava nebioloģiskā bērna audzināšanas, lai neieaudiznātu Alisē skarbumu, bet te kaut kas nav līdz galam saprasts. |
|
|