| |
[Nov. 3rd, 2016|09:49 pm] |
|
Es satiku viņu pie Laimas pulksteņa, viņa smaidīja un apsveica mani ar kāzām. Un teica, ka es esmu vīrs. Viņa izskatījās pēc Anastasijas, viņa bija satuntuļojusies. Viņa nesen iznāca no trako nama. Viņa nav traka, viņai bija psihoze no ilgstošas negulēšanas un pārslodzes. Viņa tad esot gandrīz plika staigājusi pa Rīgu un viņai vērās vaļā augstāka saprašana un dimensija. Beigās viņu savāca un, ja tas nebūtu noticis, viņa, iespējams, būtu jau mirusi. Trako namā viņa pieredzēja elli, daudzi bija patiešām jukuši, aplipuši ar dažādām dēmoniskām būtnēm. Viņa kā eņģelītis dalījās ar viņām savā pārtikā, lai arī nesaņēma pateicību. Viņa mēģināja dziedināt kādu sievieti un lika viņai mazgāt seju un redzēja, kā no viņas bēg dēmoni. Protams, saviem vecākiem vai ārstiem viņa maz ko no tā ir stāstījusi, jo viņai nevajag, ka viņu iesloga vēl uz pusgadu. Viņa satika arī brīnišķīgas būtnes tur, kādu dzejnieci, kurai ir ļoti kruta dzeja un skaistas, lielas krūtis. "Realitāte nav mana prioritāte". Es no tikšanās ar šo meiteni saņēmu vairāk nekā no dažādām reliģiskām izdarībām, kas tajā dienā sekoja vēlāk vai kas ir bijušas biezā slānī agrāk. Mani periodiski pēdējā laikā pārņem laimes uzplūdi un tāds bija arī, satiekot šo meiteni. Viņa teica, ka dažreiz redz auras un es esot šajā mirklī īpaši mirdzošs. |
|
|