| |
[Sep. 20th, 2016|08:53 am] |
|
Vakar mīļotās bērns iznāca no sava tēta mājas, apskāva mani un teica: "Es tevi mīlu." Un tad es teicu: "Es tevi arī mīlu." Vēlāk mīļotā teica, ka viņas bērns, lai arī es esmu bijis skarbs, to neuztver personiski, jo es esmu bijis skarbs taisnīgi un necenšoties otru pārveidot vai manipulēt. Bet savādāk ir ar viņas bērna tēti, kurš it kā ir baigi labs, bet patiesībā nodara viņas bērnam pāri daudz vairāk. |
|
|
| |
[Sep. 20th, 2016|03:41 pm] |
|
Izstopējām no Madonas, drausmīgi gražīgs bērns, visu laiku saka, ka nevar paiet, apstājas uz ielas un raud, neatceros, ka es būtu tā kādreiz darījis. Galvenais, ka ir skaidrs, ka viņa var paiet; ja būtu kaut kas prātam interesantāks, viņa skraidītu bez noguruma visu dienu. Tā ir, kad bērnu no mazotnes visur vadā ar velosipēdu, izskatās, ka invalīdu ratiņi būs jāpērk. Saspēlējām naudu pie Madonas Rimčika, kaut kā tikām līdz bibliotēkai un gaidam Ģirtiņu. Tas bija grūtāk kā sakaut Taliban. Es esmu samērā nepacietīgs džeks, tas man no tēva, tomēr es neesmu tik neciešams kā mans tēvs, jo zinu, cik nepatīkami tas var būt apkārtējiem - vidādas tur mēdīšanās un ņerkstēšana. Bērni ir bērni, es pats atceros, ka bērnībā daudz raudāju bez iemesla un kritu visiem uz nerviem, piemēram - vecāmamma ieveda mūs ar brāli ēdnīcā, atnesa brālim zupu pirmajam un es sāku raudāt un nevarēju apstāties, mani tajā brīdī neapmierinātu pat vesels zupas katls - viņam atnesa zupu pirmajam! Mums nācās iet laukā no ēdnīcas. |
|
|