|
Sep. 20th, 2016|03:41 pm |
|
Izstopējām no Madonas, drausmīgi gražīgs bērns, visu laiku saka, ka nevar paiet, apstājas uz ielas un raud, neatceros, ka es būtu tā kādreiz darījis. Galvenais, ka ir skaidrs, ka viņa var paiet; ja būtu kaut kas prātam interesantāks, viņa skraidītu bez noguruma visu dienu. Tā ir, kad bērnu no mazotnes visur vadā ar velosipēdu, izskatās, ka invalīdu ratiņi būs jāpērk. Saspēlējām naudu pie Madonas Rimčika, kaut kā tikām līdz bibliotēkai un gaidam Ģirtiņu. Tas bija grūtāk kā sakaut Taliban. Es esmu samērā nepacietīgs džeks, tas man no tēva, tomēr es neesmu tik neciešams kā mans tēvs, jo zinu, cik nepatīkami tas var būt apkārtējiem - vidādas tur mēdīšanās un ņerkstēšana. Bērni ir bērni, es pats atceros, ka bērnībā daudz raudāju bez iemesla un kritu visiem uz nerviem, piemēram - vecāmamma ieveda mūs ar brāli ēdnīcā, atnesa brālim zupu pirmajam un es sāku raudāt un nevarēju apstāties, mani tajā brīdī neapmierinātu pat vesels zupas katls - viņam atnesa zupu pirmajam! Mums nācās iet laukā no ēdnīcas. |
|