| |
[Jan. 16th, 2016|01:42 am] |
Dvīņu liesma nolēma, ka tomēr viss starp mums beidzies. Viņa vienmēr jūt, ko es jūtu. Ja es esmu garlaikots vai neieinteresēts vai vēl vairāk - domāju par citu meiteni, viņa to vnk zin. Nav svarīgi, ka es to ārēji nesaku. Viņa ir telepātiskākais cilvēks, ko pazīstu. Cilvēki domā, ka ir patiesi, bet, ja saskartos ar īstu telepātu, atklātu, ka ne vienmēr ir gatavi atklāt savas patiesās domas otram. Ir divas sejas - tā, ko tu rādi citiem un tā, ko tu rādi sev. Ar dvīņu liesmu ir tā, ka ir tikai viena seja un viņai redzama. Viņa visu laiku kaut ko gaidīja no manis - ekstravertāku emocionalitāti, ieinteresētību. Droši vien tādas lietas kā braukšana ar velosipēdu 24:00 naktī pa sniegu uz Mežaparku. Vai arī: "Labrīt mīļā, man esi tikai tu, mīļā, mūžīgi mūžos." Un es biju neizpratnē par viņas pastāvīgo bēdīgo stāvokli, kad (no manas puses) "viss taču ir kārtībā". Dzīve ir skaista, dzīve notiek šodien nevis pirms gada vai pēc gada. Pat, atrodoties gultā manos apskāvienos, viņa ne vienmēr izbaudīja mirkli, bet nodevās pārdomām par pagātni vai nākotni. Par laimi, mēs tuvojamies brīdim, kad laika dimensija pazaudēs savu nozīmi. Laiks ir ilūzija, mēs dzīvojam tikai tagadnē. Visu dzīvi. Es nedomāju par "mūsu nākotni" vai kādu citu nākotni. Es arvien vairāk domāju par tagadni. Tāpēc arī rakstīt sāk kļūt bezjēdzīgi: tu raksti par to, kas ir bijis. Vai apceri to, kas būs. Kad īstā dzīve ir tas, kas ir tagad.
DL: Iesaku izlabot pirmo teikumu. Es nenolēmu, ka viss. Ja tev tā labpatīk var arī tā. Es nolēmu, ka jāatzīst, ka mīļoto attiecības mums vnk nesanāk. Vēl man liekas, ka mums kaut kas superīgs būs kopā jāpasāk, un tas vēlāk, jo tev par mani tiešām šobrīd nav intereses.. Es vnk nepanesu nejust mīlestību no tā kam veltu savu mīlestību. Es sapratu ka viss tiešām ir kārtībā, jo galu galā, ko sēsi to pļausi- es sēju mīlestību un zinu, ka pienāks arī mana pļauja un es esmu pasūtījusi, ka tā būs bez laika nobīdes- tā būs abpusēja vienlaicīgi! Visā kopumā ļoti skaists ieraksts.
SICKBOY: Varbūt no manis nav mīlestības, jo tu neesi uzplaukusi kā patstāvīga, sevi mīloša būtne? Tu sevi pārāk pakļauj man, jau no paša sākuma. Jau sen esmu tev to teicis, bet nesagaidījis dzirdīgas ausis, tāpat kā tu nesagaidi dzirdīgas ausis, kad no manis sagaidi ekstravertu emocionalitāti. Es tiešām ticu, ka, ja tu būtu priecīga un sevī apmierināta būtne, mana attieksme nebūtu tik vienaldzīga + tev manu "iejūtību" arī tik ļoti nevajadzētu. Kad tu kaut ko ļoti vēlies, tu radi pretestību. Kad tu to palaid vaļā, tev tas tiek pakaļ mests. |
|
|