| |
[Sep. 15th, 2013|07:16 pm] |
|
Shodien ir Radhashtami - Radharanii atnaakshanas diena. Man likaas, ka mana sirds buus pilna ar miilestiibu, bet saakumaa taa nebija - es biju viegli aizkaitinaams. Secinaaju, ka ir cilveeki, kas mani kaitina. Man nepatiik taa sajuuta, jo tas liecina, ka cilveeks nav piepildiits. Peec tam bija labs kiirtans un mees dejojaam. Dejojoshajos kiirtanos ar mani notiek kaut kas iipash - es ieeju sveetajaa staavoklii, kur ir sveetlaime, miilestiiba un briiviiba un kur es esmu lepns, ka mana dveesele pieder Dievam. Un kur es nemaz neesmu tas, ko juus redzat un ko es pats redzu spogulii, bet kaut kaada cita (perfekta) buutne. Veelaak man bija kalposhana virtuvee, es dziedaaju haree krishna un domaaju, ka kaut kas pietruukst. Esmu iegaajis sevii un veel vairaak izvairos no cilveekiem nekaa parasti, jo man jaanodibina kontakts ar Augstaako Es. Bet man bija vientulji, jo Augstaakais Es vai Krishna ar mani nerunaa. Tad es suutiiju savam Augstaakajam Es sho emociju: man ir vientulji. Peec minuutes atnaaca Lusiano un teica, ka Radharaanii man noveel laimiigu Radhashtami. Es saaku smaidiit, jo uztveeru to kaa atbildi. Tie ir taadi siikumi, ko ateists uztvertu par sagadiishanos vai iluuzijaam, bet CILVEEKS tur var saredzeet Augstaako Es. Augstaakais Es vienmeer atbild un vienmeer notiek kaut kas labs, ja vinjam uzticas. Tad es dziedaaju haree krishna un jutu spiedienu treshaas acs rajonaa. |
|
|