| |
[Jun. 1st, 2013|04:35 pm] |
|
Es vispār neticu čenelingiem gandrīz vispār. Un tie nekad nav konkrēti, viņi visu laiku atkārto vienas un tās pašas neko nepasakošās frāzes kā "jūsu planēta tagad ieiet tādā un tādā enerģētiskajā mambl džambl laukā un vecās enerģijas mirst." Tie, kam ir īsts un reāls kontakts, runā ļoti konkrēti. |
|
|
| |
[Jun. 1st, 2013|06:30 pm] |
Piesmēķētā telpā mēs nīkām Lateksā 80to gadu bītos. Satraukums par redzamo, neiegūto un nesaprasto. Ha, es atkal biju iemīlējies.
Viņa virpuļoja uz riņķi ar delfīniem, mūsu draugiem. Tiem bija asi zobi un laimīgas sejas. Viņas draugs visu vakaru nosēdēja bārā. Pēc tam viņš ienira dziļi, dziļi dzelmē.
Mēs nākam no tālākajiem kosmosa nostūriem. Mūsu rokās bija neierobežotas iespējas, bet sirdis pārvērtušās par ledu. Es redzēju paradīzes bērnus un man likās, ka Dievs mani ir apmānījis. Šķērsojot milzīgus zvaigžņu attālumus, es sastapu zvaigznes, kas par mani smējās. Es tiku uzskatīts par spēcīgu kareivi un man bija prieks būt varonim savas Zvaiģņu meitenes priekšā.
Bet tev būs jāpiedzimst uz Zemes par cilvēku. Tu vairs nebūsi kosmosa bruņinieks, tev būs jāiemīl dzīvā radība un jāatrod harmonija.
Elīna: Es tikai gribēju zināt: es taču neesmu seksuāli pievilcīga, vai ne?
Es: Nē.
Elīna: Ā nu paldies Dievam, tas arī viss, ko es gribēju zināt.
Elīna man rakstīja garas, šizīgas vēstules no Tvaika ielas palātas. Visādā ziņā viņa bija dīvaina un viņai vienmēr bija līdzi dažādu medikamentu krājumi. Es paņēmu no viņas vienu klonazepāma tableti un nopirku dexofānu. Biju labā noskaņojumā. Reiz viņas māte man piezvanīja un jautāja vai es nezinot, kur viņa ir pazudusi. Viņa zvanīja arī Santai. Elīnas telefons rādīja aizņemtu un viņa bija atstājusi „ļoti dīvainu” vēstuli.
Lietus lāses ir garas. Es dzīvoju sevī, bet tu esi mana dekorācija. Nosvīdis suns noraujas no ķēdes un smejās par šo visu. Es arī biju saķēdēts un raustījos, kā noķerta zivs. Uz augšu, uz augšu pēc gaisa.
-Reliģija, mūzika, narkotikas, pašpietiekamība.
-Tu to nopietni?
-Haha...
-Man šķiet, ka man arī sāk saslēgties.
-Mēs noteikti esam ļoti gudri. Jo mēs te stāvam un diršam par viskaut ko. |
|
|
| |
[Jun. 1st, 2013|08:28 pm] |
Pāris nedēļu šeit un vairs nevajag neko. Neko Nekur. Nekad. Un jā, arīdzan: Neviens. Klusi klimst pa gaiteni, neko nedomājot. Un paliek tikai būtībā nejēdzīga kustība šurpu turpu pa to (izlaižam rupju apzīmētāju) gaiteni ar dzeltenu linoleju.
Zied pienenes. Nu un?
Reizēm ļoti gribas lamāties. Sastrīdējos ar vienu šizofrēnisku ieleni, kura gribēja, lai es viņai izlieku kārtis. Kliedzu pa visu nodaļu, ka es neprotu likt kārtis, ka es tikai spēlējos. Pēc tam vēl stundu bija sajūta, ka, ja man vēl kāds jebko jautās, es uzsprāgšu, notraipot tās truli bālās sienas ar zarnām un asinīm. Fui.
Šeit ir pārāk daudz ieleņu.
Pēdējās divas spēles (ar Ukrainu un Austriju) Latvija uzvarēja. Kas būs tālāk? Man patīk hokejs. Un derdzās „Aldara” reklāmas „bez alus hokejs ir daiļslidošana”. Truli. It kā vienīgie, kas spētu novērtēt hokeju, būtu apdzērušies un pusdulni fani, kuri jau pa gabalu ož pēc tās nevienam krancim nevajadzīgās suslas. Nožēlojami. Un pēc tam pa visu pilsētu klīst piedzērušies tēvaiņi, kuri jau skaidrā ir neciešami, bet piedzērušies – drausmīgi.
Sēžu gaitenī un vēroju plēvjaino citu trako klīšanu. Kājas šļūkā, acis tukšas, murgs un mazi morīši.
Vajadzēja tomēr paņemt tavas cigaretes.
Eju gulēt. Viss. Apnika.
Man nepatīk, ja cilvēki ņerkst. Tomēr gadās, ka pati ņerkstu. Iznāk kaut kā dīvaini.
Mēģināt mācīties? Nekādas jēgas. Varbūt paņemšu akadēmisko. Un nākamgad sākšu visu no sākuma. Nav slikta ideja. Nemaz ar ne.
Sēžu ēdamzālē (5 galdi, 20 vietas) un cītīgi tēloju, ka mācos. Varbūt patiešām pamācīšos. Šejienes gaisotne neveicina domāšanu. Tā, ja.
Vai Tu cītīgi mācies?
Kāds kaut ko dzied.
Jau trīs. Stundu mācījos, neko neatceros. Šonedēļ kolokvijs fizioloģijā, bet man pat nav par ko sapņot, jo man pirmais kolokvijs nav rakstīts un kādi pieci praktiskie darbi nav pildīti. Viss ar fizio ir cauri. Turklāt vēl jāraksta prakses atskaite (hmm es tev stāstīju par praksi vai nē?) divi referāti tiesību pamatos, viens referāts didaktikā, jāatstrādā trīs semināri filosofiskajā ētikā (ja viņš man stāstīs kaut ko par sabiedrību, es bēgšu no auditorijas), kaudzīte praktisko darbu anatomijā un tā tālāk un joprojām. Darba pāri galvai, bet es te mierīgi sēžu sēžu psihenē un apceru savu dzīvi. Kaut gan te var tikai mierīgi un lēnām iet un sēdēt. Ja būsi nemierīgs, piesies pie gultas un iebaros (vai injicēs) devu trankvilizatoru, pēc kuras neapjēgs vairs neko.
Manu draudzeni no 4. palātas ved prom. Uz pirmo slimnīcu. Viņai ir epilepsija.
Uzrakstīju mazu dzejolīti. Gribi lasīt? Kaut Tev tā vai tā nav izvēles. Tad nu klausies:
Meli baltā gaismā
Melnā krāsā ēnas līst
lūzt koki, plūst upes
melnbaltās oglēs deg dziesmas
liesmas pilnā melnā krāsa
asins krāsas ugunī
Meli meli balti iekš melna
gaisma no acīm
gaisma caur acīm
gaisma no svecēm
Viss iekš balta
viss iekš melna
Piemīlīgi, ne? Kaut man ar to piemīlīgumu tā ir, kā ir. |
|
|
| |
[Jun. 1st, 2013|08:55 pm] |
|
"Es gribētu mirt no pārdozēšanas. Pulkstens ir 1:32, Mekā 3:33, Parīzē 2:33, Reikjavīkā 00:34. Laiks iet. Mirt jaunam ir pavisam kas cits, nekā vecam, slimību saēstam, kad esi pasaulei par apgrūtinājumu un nevienam nevajadzīgs. Skan mūzika. Visu nakti skan un skan." (Elīna K.) |
|
|