|
Jun. 1st, 2013|06:30 pm |
Piesmēķētā telpā mēs nīkām Lateksā 80to gadu bītos. Satraukums par redzamo, neiegūto un nesaprasto. Ha, es atkal biju iemīlējies.
Viņa virpuļoja uz riņķi ar delfīniem, mūsu draugiem. Tiem bija asi zobi un laimīgas sejas. Viņas draugs visu vakaru nosēdēja bārā. Pēc tam viņš ienira dziļi, dziļi dzelmē.
Mēs nākam no tālākajiem kosmosa nostūriem. Mūsu rokās bija neierobežotas iespējas, bet sirdis pārvērtušās par ledu. Es redzēju paradīzes bērnus un man likās, ka Dievs mani ir apmānījis. Šķērsojot milzīgus zvaigžņu attālumus, es sastapu zvaigznes, kas par mani smējās. Es tiku uzskatīts par spēcīgu kareivi un man bija prieks būt varonim savas Zvaiģņu meitenes priekšā.
Bet tev būs jāpiedzimst uz Zemes par cilvēku. Tu vairs nebūsi kosmosa bruņinieks, tev būs jāiemīl dzīvā radība un jāatrod harmonija.
Elīna: Es tikai gribēju zināt: es taču neesmu seksuāli pievilcīga, vai ne?
Es: Nē.
Elīna: Ā nu paldies Dievam, tas arī viss, ko es gribēju zināt.
Elīna man rakstīja garas, šizīgas vēstules no Tvaika ielas palātas. Visādā ziņā viņa bija dīvaina un viņai vienmēr bija līdzi dažādu medikamentu krājumi. Es paņēmu no viņas vienu klonazepāma tableti un nopirku dexofānu. Biju labā noskaņojumā. Reiz viņas māte man piezvanīja un jautāja vai es nezinot, kur viņa ir pazudusi. Viņa zvanīja arī Santai. Elīnas telefons rādīja aizņemtu un viņa bija atstājusi „ļoti dīvainu” vēstuli.
Lietus lāses ir garas. Es dzīvoju sevī, bet tu esi mana dekorācija. Nosvīdis suns noraujas no ķēdes un smejās par šo visu. Es arī biju saķēdēts un raustījos, kā noķerta zivs. Uz augšu, uz augšu pēc gaisa.
-Reliģija, mūzika, narkotikas, pašpietiekamība.
-Tu to nopietni?
-Haha...
-Man šķiet, ka man arī sāk saslēgties.
-Mēs noteikti esam ļoti gudri. Jo mēs te stāvam un diršam par viskaut ko. |
|