| Visa pasaule ir miljons sāpes |
[Oct. 26th, 2008|02:07 am] |
| [ | music |
| | Aurora - Sadauzītais Bundzinieks | ] |
Es gribu redzēt tikai dzīvu cilvēcību. Kāpēc gan man šķiet, ka izdzīvo tikai daži varoņi, viens no simta, bet daudzi talanti aiziet renstelē un viņus rāda „Kriminālajā informācijā”. Viņš esot piedzimis ar ģitāru vienā un šļirci otrā rokā... Aiz katra noslēpuma stāv vēl lielāks noslēpums, es sajūtu sevi piederīgu tai īstajai un nesamākslotajai paaudzei, kas nav domājusi par biznesu un skatuves tēlu. Kamēr vieni plūc slavas laurus kaut kur uz skatuves, īstie viņu garīgie skolotāji kādā kāpņu telpā ir atslēgušies, pārdozējot narkotikas vai dabūjot pa galvu no līdzcilvēka. Viņi, kas raksta dzeju, kas dzied uz ielām. Šajā sabiedrībā sabiedrības krējums ieņem kādu no apakšējiem stāviem. Tu neredzi autorus, tu redzi izpildītājus. Tāpat kā aiz ASV valdības redzamās sejas stāv cita, mums neredzamā, un aiz tās, iespējams, vēl cita. |
|
|
| veca klade |
[Oct. 26th, 2008|02:24 pm] |
|
Haha tāda rēka parāva, nejauši atradu kaut kādu kladi ar 5 gadus veciem iekšējo sajūtu rakstiem. Es tiešam biju debīls, sitams un mērcējams. :D Es apdziedāju kaut ko, kas man tagad liekas tik pretīgi, ka pat negribās par to domāt. Bet dažas lietas ir interesantas. "Es joprojām mīlu tevi, manu dūjiņ, tikai kā draugs gejs. Tas ir stulbi, jo es pats esmu homofobs, neciešu gejismu." Ā un šitā laikam ir serenāde manai mīlai: "Saplētām džinsenēm, ap gurniem apsietu maiku, aristokrātiskām lūpām un sapņaini dzirkstošām acīm maza māksliniecīte runā dzejā, maza māksliniecīte staigā pa ielām un, sevi aizmirstot, zīmē." Un te ir par manu pārgājienu uz Maskavu: "Izgāju no mājām. Pa Maskavas šoseju izgāju no Rīgas un savu guļammaisu noliku pie Salaspils. Gribēju ieiet ciemos pie Alekseja, bet pie pašām viņa dzīvokļa durvīm pārdomāju. Nākamajā dienā atgriezos mājās un iegāju karstā vannā." "Šī pasaule mūs dara ļaunus." |
|
|