| |
[Oct. 1st, 2008|01:25 am] |
|
Juutos diezgan nepiekjeeries konkreetajiem cilvekiem. Lasu Poruku un ilgojos peec vienkaarshiibas un cilveeciibas. Tajos cilveekos, ar kuriem es liidz shim tresiiju, nenotiek iipasha attiistiiba, lai gan taa jau reti notiek, isi tikai grib piemesties vai apsisties, lai nokautu tukshumu un bailes, kas ir visiem laikmetaa, kad mees esam daudz, bet vientulji un atraavushies no dabas. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2008|11:36 pm] |
|
Lai arī esmu diezgan optimistisks zēns, man jau zūd ticība, ka kādreiz kas mainīsies. Es šodien raudāju par Poruku un sevi un Cibiņu. Meitene man iebakstīja mugurā, es stāvēju pieturā ar grāmatu rokās un runāju, kā viņa teica, dīvaini. Varbūt cilvēks pat nepamanītu, ja juktu prātā. |
|
|