| Grigorijs Rasputins |
[Sep. 7th, 2008|09:26 pm] |
Cilvēki nāca pie tēva, meklējot ne tikai fizisku dziedināšanu. Daudz bija tādu, kas gribēja dziedināties dvēseliski, novelt akmeni no sirds. Nāca gan jauni, gan veci.
Reiz, kāda ieteikts, ieradās jauns cilvēks, galīgi zēns. Viņš bija students. Tas var šķist dīvaini, jo pieņemts uzskatīt, ka tā saucamā progresīvā jaunatne vairījās no tēva. Taču tā nebija.
Mācību, ko guva jaunais cilvēks, mēģināju saprast arī es. Pareizāk sakot, visu savu mūžu cenšos to gūt.
Jauneklis sūdzējās tēvam, ka ir kaislīgi iemīlējies, bet viņa izredzētā izvairās tikties, lai gan apgalvo, ka mīl. Jaunais cilvēks viņu apber ar vēstulēm, gaida pie mājas, ar sīkām dāvanām apber kalpus, lai uzzinātu par katru meitenes soli... Situācija kļūst neizturama. Meitene acu priekšā nīkst un atsakās tikties. Taču studentam nav zināms ne par kādiem citiem sakariem:
"Ja kaut kas būtu, es noteikti zinātu!" viņš dedzīgi apgalvoja.
Vienvārdsakot - mīlas atvars! Neizskaidrojams un briesmīgs atvars!
Tēvs ilgi klausījās, līdz jauneklis bija izteicis visu, ko varēja. Tad abi klusēdami ilgi dzēra tēju. Jaunais cilvēks ēda ar apetīti - daudz ievārījuma, lielu magoņmaizi. Sniedzās pēc āboliem, bet pēkšņi kaut kā asi atrāva roku un samulsis palūkojās uz tēvu:
"Jūsuprāt, man laikam vispār nevajadzētu ēst?"
"Kāpēc gan?"
"Kā tad... Kaut kas tāds..." - un viņš sāka ātri purināt drumstalas no formas svārkiem.
Tēvs mierīgi izdzēra glāzi tējas, rūpīgi nolika uz apakštasītes cukurgrauda pārpalikumu un paberzēja rokas.
Students, acīmredzot nolēmis, ka bija velti nācis, taisījās doties prom. Tēvs viņu neapturēja, visu laiku klusēja.
Jau priekštelpā tēvs piepeši jautāja:
"Vai garšoja tēja?"
"Jā. Paldies!"
Abi klusēja.
Tēvs ierunājās:
"Domā viņu (meiteni) kā maizīti paņemt un apēst. Vai tā ir mīlestība? Kaut gan arī tāda mīlestība mēdz būt, tas tiesa. Bet pamēģini viņu citādi mīlēt. Atkāpies soli un tad mīli. Atstāj spraudziņu Dievam, lai Viņš nostātos jums pa vidu."
Kad students aizgāja, tēvs atgriezās istabā un ilgi sēdēja klusēdams. Es vācu galdu. Saruna mani bija ļoti satraukusi. Nekad iepriekš tēvs manā klātbūtnē neko tamlīdzīgu nebija runājis. Es nesu prom atdzisušo patvāri un jau durvīs dzirdēju tēva murmināšanu (ar viņu tā gadījās, kad viņš koncentrējās ap kādu domu):
"Varbūt ar sātans..."
Es gandrīz nometu patvāri.
"Kurš ir sātans?"
Tēvs it kā attapās. Piecēlās, pienāca man klāt, paņēma no manām rokām patvāri un ļoti mierīgi teica:
"Varbūt spraudziņā nokļūs nevis Dievs, bet sātans." |
|
|
