|
[Dec. 15th, 2033|12:30 am] |
Es tevi redzu, ejot pār līdumiem rasotā zālē, kas mirdz zirnekļu tīkliem Patiesības acīm šajā pasaulē neziņā Ilgās pēc kaut kā tāla un pazaudēta Dažos mirkļos, kas uzplaiksnī svēti, dažos mirkļos, starp kuriem stāv tumsa Un aukstums un klusums un neesamība. Es tevi redzu ar savām skumjajām acīm Mirdzošām dzīvības ugunī… mirdzošām – mirstošām… Mēs cauri asfaltam uzziedam, cauri bruģim laužamies augšup Ziedus sabradā pasaule, mēs esam dzīvība Salauzta, nievāta, asiņojoša Es tevi redzu caur asarojošu logu Pirmdienas rītā, kad visi nes slogu Un tu smaidi tik mīļa un brīva, ka nejūtu pasaules moku. |
|
|