| |
[Oct. 14th, 2024|10:31 am] |
|
Vakardienas mantra jam mani aizveda sapņaini meditatīvi eiforiskā realitātē. Tā bija kaut kāda kosmiska garīgās ģimenes sanāksme un reāli tie mūziķi diezgan labi savieno mūziku un transcendentālo. Un vispār es stipri appīpējos divas reizes un centos izvilkt labāko no šīs lietas. Paskatījos uz katru vismaz dažas sekundes ar beznosacījumu mīlestību, kā uz dvēseli, kas ir tik tuva un skaista, lai kādā ķermenī pašlaik iemiesotos. Un tad likās: tagad varētu mīlēties ar sevi vai jebkuru, kas būtu blakām (bet vēlams meiteni). Un tad es spontāni vērsos pie blakus esošās meitenes un mēs sākām kaut kādu pārpasaulīgu deju, ak. Tā bija reāli čista pārpasaulīgā deja, kāda man ir bijusi, jo es biju pa pusei transā. |
|
|
