| |
[Aug. 17th, 2024|11:54 pm] |
| [ | music |
| | Dead Can Dance - Indoctrination | ] |
Dvīņu liesma bija teikusi, ka būs mājās ap 22:00, bet bija jau pāri 22:30 un viņas vēl nebija. Man nebija, ko darīt un es izlēmu doties viņai pretī. Uzvilku kerzas, ieslēdzu telefona lukturīti, ieslēdz Dead Can Dance mūziku, kas man radīja eiforisku sajūtu. Bija nakts, meža ceļš un pie debesīm zvaigznes. Lielāko tuvību ar dvīņu liesmu un Avotu var sajust vienatnē un tad es aizdomājos par Kristu, kurš mācīja, ka Avots vai Saule liek spīdēt gan pār labiem, gan ļauniem civēkiem, un cilvēks, kas sapludinājis savu sirdi ar Avota sirdi, šajā pasaulē arī nes to pašu – netiesājošu mīlestību. Kas reizē viņam liek justies gan kā mesindžerim, gan kā unikālai, skaistai individuālai būtnei. Ja vīrieša ķermenī, tad šī sajūta pat liek justies vīrišķīgam, ietverot visas dievišķas vīrietības īpašības. Tas ir ceļš, tas ir ceļš uz vīrišķību, kuru izgāja Jēzus, kurš pēc būtības bija maigas dabas cilvēks (daži mēļo, ka INFp).
Tie ir daži tādi mirkļi, kad es jūtos tuvāks ar Avotu nekā citkārt. Tie parasti (vai vienmēr) atnāk, kad es esmu viens ar sevi un manī ir saldas ilgas. |
|
|
