| |
[Mar. 24th, 2024|11:11 am] |
|
Jau vidusskolā es sajutu to enerğiju, kas man tik sveša - uzspēlēts intelektuālisms un elitārisms, kolektīvisms. Šī sajūta, kas man toreiz radās - pretīgums un vēlme novērsties, tai nebija nekāda sakara ar postmodernismu - visa pastāvošā graušanu. Es drīzāk sajutu savu saikni un piederību dzīvībai, kaut kam fundamentāli īstam un sākotnējam. Neviens pseidointelektuālis par to nerakstīs jūsmīgus rakstus, neviens laikam nezin, kas tā ir par sajūtu. Šie cilvēki ir garīgi miruši, nočipoti. Nanotehnoloğijas,ieēdušās viņu smadzenēs, izēdušas dvēseli no krūtīm. Viņi kā zombiji kolektīvi dodas cilvēciskuma (sirds/sākotnējības) iznīcināšanā, uzskatot to par kaut ko elitāru un intelektuālu. |
|
|
