| |
[Jun. 27th, 2009|03:36 am] |
| [ | music |
| | 2Pac - I Wonder If Heaven's Got A Ghetto | ] |
Elles būtība
Zemes cilvēks pieradis elli saprast kā kosmiskās sodības vietu. No kosmiskā viedokļa tā nav. Kosmoss pieder Dievam un Dievs nevienu nesoda. Viņš nevienam neatriebjas. Pēc īstās patiesības Dieva priekšā neviens nav vainīgs, jo Viņš, pasauli un eņģeļus radīdams, visam ir devis absolūtu brīvību. Ja eņģeļi šo likumu izlieto, kā Dievs uz tiem var turēt ļaunu prātu? Viņš atļauj visu un tad par to soda? Nē, tā nav! Elle nemaz nav Dieva atriebšanās iestāde. Tā ir gan kosmosa mocību un šausmu vieta, bet ne Dieva ierīkota. Viņš tikai pieļauj tās esamību kā absolūti brīvās gribas iedarbības netiešo rezultātu. Ne brīvā griba viņu rada, bet tā iegriba, kura negrib brīvo gribu, bet pretējo – verdzību.
Ļaunuma būtība
Kā relatīvais var rasties tikai absolūtā, tā nebrīvais tikai brīvībā. Nekārtībā nevar būt kārtības, bet kārtībā, kuŗai ir pamata spēks un pamata pamats, var būt pēc pašas kārtības vēlēšanās arī kāds stūrītis nekārtības. Verdzībā brīvības nevar būt, bet brīvībā verdzība var, jo brīvība ir noteicoša. Tā var atļaut sevī vai savā tuvumā pēc indivīda vēlēšanās, nebrīvības daļiņu. Ārdošais kā tāds var būt tikai radošā, bet ne otrādi. Ārdošam pašam sevī nav pamata, jo pirms ko ārdīt, vajag radīt. Pareizi uzbūvētā kuģī var ievietot nepareizi uzbūvētu mazāku kuģīti. To var uzlikt tur uz grīdas un tas stāvēs kā nepareizs, nespējīgs peldēt. Nepareizi būvētā kuģī pareizu kuģi nevar ielikt, jo nepareizais nevar turēties virs ūdens. Pareizi uzbūvētā automobilī var ielikt nepareizo automobili un vest, bet nepareizā pareizo nevar vest. Tādā kārtā pozitīvais, brīvais, radošais un absolūtais princips pilnīgi pārvalda savus pretstatus un pēc vēlēšanās, katrā laikā to sevī un ap sevi var likvidēt, mainīt. Tā arī visās tās kosmiskās parādībās, kur notiek dzīvības mocīšana un iznīcināšana. Dievs visā kosmosā tās katrā laikā var likvidēt, kur arī tās neatrastos. Bet vai ar to būs eņģeļiem iedota laime? Nekādā ziņā nē! Viņi tūlīt sajutīs savas gribas ierobežojumu un teiks: «Mēs tomēr esam nepilnīgi un ne vairāk kā roboti. Mēs varam būt svētlaimīgi un tikai tad, kad debesis to pavēl.»
Iedziļinoties savā psīchē, kļūst skaidrs, ka eņģelis, kuram aprobežota brīvā griba, kam kaut ko neatļauj, kaut arī vai sevi pamocīt, ir nelaimīgs un grūtsirdīgs. Dievam nav no tāda eņģeļa nekāda prieka un arī citiem eņģeļiem. Viņi jūtas kā vergi. Bet ja viss atļauts, tad ir pilna dzīvības un svētlaimības izjūtas iespēja. Tad lielākā eņģeļu daļa nemaz neiet uz elli trakot. Viņiem nav tādas tieksmes, jo tie apzinās, ka katrā laikā viņi to var izdarīt, tiklīdz iegribēs.
Kā jau minēts, debesīs valda pilnīga kārtība. Pilnība tur ir vielas uzbūvē. Tās veidi nedrūp, neirst, nerūs un nedilst. Pilnība tur ir ego savstarpējās attiecībās. Tie dzīvo absolūtā savstarpējā saskaņā. Viņi viens otram pāri nedara un jūtas savā starpā kā liela saticīga ģimene, kuŗas locekļi viens pret otru jūt tikai svētu mīlestību. Visi viņi rada vērtības un maina tās savā starpā taisnīgi un patiesi. Viss tur iespējams, nekā netrūkst, lai visu dzīvi piepildītu ar svētlaimību. Kultivējamā joslā, turpretī, ir citādi. Tur ir visas nepilnības pakāpes, sākot no pilnīgi chaotiskā uzbūves stāvokļa – nekultivētām sfairām un beidzot ar jau gandrīz pilnīgi izkultivēto, gatavo septīto sfairu. Visā šajā joslā dēku meklētājiem-eņģeļiem ir atļauta pilnīga rīcības brīvība. Ko viņi te var darīt un kas viņus var interesēt? Protams, vienīgi eksperimenti ar visu to, kas ir pretstats debesīm. Tā kā debesīs ir absolūti viss svētlaimībai, kārtībai, ērtībai, patiesībai, nemirstībai, brīvībai un harmonijai, eksperimentu nozīme šeit var būt tikai šo jēdzienu pretstatos. Eņģeļiem gribas redzēt, kas iznāks, ja paši personīgi radīs nelaimi, nekārtību, neērtību, nepatiesību, mirstību, nāvi, verdzību, disharmoniju un naidu. Šinī vietā arī elle iesākas. |
|
|
