| |
[Aug. 20th, 2023|04:54 pm] |
|
Īstenībā es šausmīgi nevaru ciest, kad man kāds saka, ko man darīt. Tāpēc man grūti būt padotajam. Es bieži vien skaitos labs darbinieks, jo es esmu tik pieklājīgs utt., bet man patīk lietas, ko es varu veikt individuāli, neredzot priekšnieku vai kādu citu tēlu, kas saka, kas ir jādara un kas nav jādara. Bet jo īpaši tas ir aktivizējies pēdējā laikā. Piemēram, es mēdzu piestrādāt pie kaimiņa. Bet, ja tas, kas man tur jādara, ir kaut kas, ko es uzskatu par bezjēdzīgu un ko es pats nekad, nekad nedarītu, es to nespēju paveikt. Un es neesmu arī darbaholiķis, man patīk, kad dzīve ir sabalansēta ar darbu un citām tēmām. Es neatzīstu dzīvi, kas sastāv no darba no rīta līdz vakaram. Dzīvojot šādā sabalansētā režīmā, mans iekšējais laipnais dzīvnieks jūtas labi un es daru to, kas ir jēgpilns, piemēram, strādāju dārzā vai ceļu tualeti u.c. Tad es aizeju pie kaimiņa un viņš man liek darīt kaut kādus "lai labi izskatās" darbus, kas pēc maniem ieskatiem nav jēgpilni un ko es pats nekad nedarītu. Un, ja man kaut kāds bulšits no sērijas "jāizlīdzina zeme, lai var nopļaut" vai "jāsadedzina žagaru kaudze" ir jādara ilgāk nekā es normāli darītu jēgpilnos darbus savā sabalansētajā režīmā savās mājās, manī sākas sīva iekšējā cīņa starp vēlmi pastāvēt par sevi un pateikt "nē" un saistību/pienākuma sajūtu izdarīt līdz galam, ja jau esmu uzņēmies. |
|
|
