| |
[Apr. 29th, 2023|04:18 pm] |
|
Pasaule ietinās miglā. Biezā, necaurredzamā miglā, kas kā zīda aizkari aizklāja skatu... aizvērās plaksti, atvērās zvaigznes. Sauciens kaut kur tālumā atbalsojās un izgaisa, kāds kādu gaidīja, bet pasaule skrēja un ķēra sapņus. Kad tu atnāci, man kļuva silti, pieneņu pūkas glāstīja seju un es paliku klusumā. Man bija interesanti sapņi, es pamodos un redzēju dvīņu liesmu. Kaut kādi vārdi un sajūtu apjausmas joprojām atradās manā prātā, es centos tos satvert, bet velti. Zināju, ka sapnī bija kaut kas par nākotnes paredzēšanu un dievišķo skaitli „111 11:11”. Es izvilku eņģeļu kārti, tas bija „Sapņotājs” - kaut kā jauna sākums. Pie mums pieklīdis zilacains kaķis, mēs viņu barojam, bet viņš uzbrūk mūsu kaķim, tāpēc es viņu aizdzinu. Viņš jau ir tikai kaķis, viņam nav māju un spalva dažās vietās krīt nost. Es teicu, ka viņu vairs nebarošu un dzīšu projām. Varbūt vēl pārdomāšu, jo es mīlu kaķus un man patīk parūpēties par izsalkušajiem. Mūsu kaķis vienkārši vēl ir jauns un mazs. Viņš nejūtas par sevi tik pārliecināts, lai kautos ar Zilacīti. |
|
|
