| Absolūti melns ķermenis un tā starojums |
May. 15th, 2018|09:04 pm |
Šodien saskāros ar visai īpatnēju Planka likuma interpretāciju.
Mēs abi ar Absolūti melno ķermeni devāmies pastaigā, lai nosvinētu kārtējo uzvaru, kas man ļaus uzbūvēt mājai jaunu verandu, kad AMĶ vairākas reizes iznira no krūmiem, lai pārliecinātos, ka es vēl aizvien esmu uz Lauka (te paralēles ar Planku mazliet izplūst, bet īstie zinātaji sapratīs). Es vienmēr biju uz Lauka, un AMĶ skraidīja laimīgs pa meža pļaviņām.
Tad pēkšņi AMĶ man atnes trofeju. Mazliet nedroši, bet tomēr ar zināmu triumfu. Un trofeja ir no AMĶ žokļa redzama diezgan gara aste (putna). Trofeja tiek atrādīta. Nu jā, diezgan apžļambāta, bet tomēr, nepārprotama dzeltenā cielava.
-Pūķi. Nu, wtf.
-Blenž acīs.
-Nu bet mazā mana pelīte, nu kāda hrena pēc?
-Blenž acīs no zemāka leņķa.
-Nu bet mīļum mans, kapēc tev jāķer mazi putniņi, kas ira, nevari mežakuiļus galināt? /raud/
-/rok bedri/
-šņuk.
-/ļoti maigi ievieto putna līķīti bedrītē/
- nu jā, tas ir labākais, ko tagad darīt, mazumiņ...
-/apkaš līķīti, ar purnu piespiež zemi/.
Ja vien AMĶ būtu zinājis visas mūsu kapu kultūras nianses, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tūdaļ pat viņš būtu nesies krūmos pēc 2 maziem žagariņiem, no kā sabūvēt krustiņu, bet, paldies Budam, viņš mani zina labāk, līdz ar to saprata, ka ārišķīgas izpausmes ir mazāk svarīgas.
Ā, nujā, ja kāds nezin, tad AMĶ ir suns, vārdā Pūķis, kurš ir tik melns, ka pret jebkuru tumsu ir daudz tumšāks, un viņam piemīt tieši tāds starojums, kuru vecais Makss piemin.
Jā, es zinu, kas ir fizika, un -kas ir emocijas. Bet reizēm man patīk vienkārši pīpēt zāli. |
|