| |
[Dec. 22nd, 2017|03:49 am] |
Un vēl manā dzīvē ir pārlieku daudz dzīvās dabas. Suņalopu turpmāk pa nakti nāksies spundēt šķūnī, varēs tur dziedāt savā patīkamajā kontrbaritonā, ja viņam tā labpatīk. Lai cik dikti es viņu mīlu, no pulksten 22 līdz 5 būtu foršāk gulēt, nevis klausīties mainīgā rādiusā ap māju vau vau vau vau vau vau.
Un, izrādās, ka pilnīgi visas peles vēl nav nosistas vis. Viena šonakt grauza baļķi kaut kur dziļi sienā, tas rezonēja manos kā tērauda troses nostieptajos nervos, un tur skanēja daudz džeza.
Šis, laikam, saucas jēriņu nakts, kad cilvēks spiests celties augšā pustrijos no rīta, jo saprot, ka nekas tur nebūs. Nu, nekas, izsūkšu māju, ja jau tā. |
|
|