| |
[Jun. 22nd, 2009|12:16 pm] |
Vakarnakt braucot no astronomisko jāņu svinēšanas redzēju pamalē krītošu zvaigzni, neienāca gan prātā neko vēlēties (izņemot senseno vēlmi, kaut Latvijā nokristu milzīgs meteorīts). Pats pasākums bija.. hmmm.. jauks. Es piedalījos sarunās, klausījos ģitārspēli, ilgi sēdēju un skatījos ugunskurā, kopumā tomēr neatstāja sajūta, ka notiekošais ir kaut kas ārkārtīgi parasts, bez mazākās šādiem svētkiem piederīgās etno-misticisma piegaršas, kaut gan visi elementi itkā bija - gan lieliski cilvēki, gan uguns, gan majestātiskas debesis, gan naktsvijoļu smarža gaisā. Tomēr atgriežoties savā blokmājas dzīvoklī sajutu tādu kā atvieglojumu..
Pirms tam braucot uz turieni bija sīki frīkaini atgadījumi - benzīntankā sajaucu pazīstamās pārdevējas vārdu, uz akmens tilta redzēju sievieti melnā mantijā ar četrstrūrainiem acu caurumiem, tā arī visu ceļu prātoju, vai tā bija musulmane vai arī maska slēpa kādus šausmīgus sakropļojumus, pēc tam uz HESa pārbrauktuves Rīgas siluets mirdzošā oreolā.. kautkāda modificēta uztvere, varbūt priekšvēstnesis spējai garstāvokļa maiņai, bet nu šķiet, ka tomēr nē.
Šodien parasta darbadiena. |
|
|
| |
[Jun. 22nd, 2009|03:30 pm] |
Aizsūtīju te darba sakarā tādu vēstuli, kuras galvenā ideja bija - esmu gatavs atteikties no naudas un peļņas daļām, ka tikai nav jārukā melnu muti (vispār - vasarā rukāt, wtf).
Iespējams, būt sliņķim un dīkdienim ir mana patiesā būtība.
Pie tam, intuitīvi man tajā darbā kautkas nepatika - vai nu pārāk neprecīzi definētas prasības, vai pārāk daudz jau sataisīts, varbūt arī pati ideja nelikās saistoša. Pietiekoši bieži esmu rīkojies pretēji intuīcijai, lai zinātu, kurp tas noved. |
|
|