| |
[Aug. 27th, 2008|01:52 am] |
Tādus pantus piemēram uzgāju vecā notepadā (circa 2003):
Tur bezgalīgā dziļumā sapinies
Kā zvērs lūr badīgām acīm
Dzīves kārumus tālu augšā nomanot
Sadegot sadegot sadegot
Uzgriežu gāzi
Mūžīgo rīta rituālu
Možumu un labu ceļavēju
Atkal tējai, siermaizēm diedelēju
Paausies, paskaties, pabrīnies
Iededz sveci vakara tumsnājā
Pavīdi pilsētas tukšajās ielās
Atceries - tevis vairs nav.
Vai tās dienas tiešām saulainas bija?
Vai varbūt caur svecēm es maldos kapnīcā kādā
Spokus par draugiem noturot
Pamosties nespējot
Kā vakarvēsmā kā izrauties vēloties
Tur, pavasara palu upē skatīties
Jā zinu jau zinu sen vasara
Pīpēt atmests un mīlēt ar |
|
|
| |
[Aug. 27th, 2008|01:57 am] |
|
Starp citu, pēdējo reizi, kad biju iemīlējies, konstatēju, ka pilnīgi nespēju/negribu dzejot.. Tāpat jau jumts bija norauts un tā meitene noteikti nebija norauto jumtu un tamlīdzīgu irracionalitāšu cienītāja |
|
|