|
Sep. 11th, 2009|01:34 am |
|
Forši, ka ir darbs, kuru var darīt gandrīz bez domāšanas, tik vien, kā nedaudz jāpiespiežas. Septembra sākumā darba sludinājumi bira kā no pārpilnības raga, tēlojot ārkārtīgu aizņemtību kautkā tiku vaļā no lielākā vairuma, palika tikai tādi, kurus vismaz principā var apvienot ar slinkošanu. Laikam padzirdot vārdu izaicinājums man neapzināti noraustītos acs plakstiņš, tik bieži šajā industrijā tas ir bijis sinonīms bezjēdzīgam čakaram. Arvien vairāk liekas, ka vienīgais izaicinājums, kuram vērts atsaukties, ir savējais.. |
|