|
Jul. 6th, 2009|06:50 pm |
Aizstaigāju līdz krievu skolas stadionam pievilkties, par melnajiem santīmiem super-netto nopirku coca-colu un vafeles, kopumā lieliska darbīga diena.
Tomēr vēl arvien jebkur dodoties šajā rajonā reizēm pārņem kautkādas iracionālas bailes, tāda sajūta, ka katrs pretīmnācējs perina ļaunus nodomus vai ņirdzīgi lūr caur pieri. Reizēm šī "paranoja" atkāpjas, bet reizēm atkal uznāk bez jebkāda ārēja iemesla. Sevišķi aktuāli tas kļūst, kad ilgāku laiku esmu noslēgti kautko darījis savā nodabā (strādājis, mācījies), kā rezultātā redzesloks ir sašaurinājies un izejot uz ielas piepeši sajūtos kā džungļos. Gadās, ka pats izbaudu šo sajūtu, ejot garām urlu baram speciāli palēlinu soli, skatos acīs, parasti gan man nekad nepiesienas, tomēr mierīgāk no tā nepaliek. Šā vai tā - bailes ir vispatiesākais spogulis (un reizēm taču jāpalūr uz sevi spogulī :). |
|