Visi cilvēki ir sadevušies rokās un dažiem rokas ir sasvīdušas, un dažiem rokas ir siltas manas istabas temperatūrā

Modinātājpulkstenis, kas var būt sliktāks par to.

kamēr jūs tur filozofējat, es cīnos ar fizisko pasauli pērtiķcilvēks. visu laiku jāmeklē uguns, kad atrodu skrienu atpakaļ mežā, sīkiem satrauktiem palēcieniem, noķeru stirnu aiz kājas un graužu šņāpstinot, skatos to uguni un neko nedomāju. tā paiet manas dienas, sēžot transportlīdzeklī un cīnoties ar kaut kādu traku ledusblāķi, viņš izsmērējies visiem pa sejām un mana galva sāk plaisāt. kad iegriežos sabiedriskajā iestādē, sāku skaļi sprakšķēt, un man ir skaidrs, ka viss ir jānoraida, to var izdarot ar lēnu, aizkavētu pieeju un šlupstēšanu. tad es atkal sēžu pie upes, skatos kādas zivis, skatos kādas zivīm mutes, brīnos, cik labi tām ir nerunāt, brīnos, bet nedomāju. katru nakti varu nerunāt, naktīs es guļu un ar nevienu nerunāju. Dienās arī nerunāju, bet tikai grūžu ārā neartikulētas skaņas

man galvenais žurnāla izkārtojumā bija, lai pie ieraksta ir poga ar iespēju labot tekstu, viss pārējais uz mani neattiecas

nevaru neko padarīt, ar satraukuma skaņu ēdu un gaidu, kad beidzot viss beigsies. grafika uzkopēsies pati, kamēr es ēdu, marmori paši imitēsies, visi stiprie dzērieni pazudīs no zemes virsmas un es atkal būšu laimīgs cilvēks kā pirms 30 gadiem

Gribu tikt uz mēness, gandrīz jau esmu klāt

Par ko runāju, nezinu, emocionāliem saviļņojumiem, priekš kam? Nu gan esmu piecēlusies miega ķīselī, acis piepampušas, rokas trīc, ķermenis jāstumj, jēgas maz bijis, braucu ar kamanām strebt kafiju, braucu cauri ilgam laukam pie tā šķidrā siltā dzēriena, viņš ir pirmais, kas ar mani šodien runā

Fui, tikko vienu pretīgu Grimes uzstāšanos redzēju, lēkāja bez sakara un gala

Klausos uz saviem fokāliem visu pēc kārtas kamēr nonāku pie Grimes, gribu pateikt, ka viņai ir labi vērtējama daba, kas man tagad palicis atmiņā domājot par uzstāšanos ierakstu veicī un to otru dzīvo ierakstu, kur viņa uz grīdas manevrē. introverums, ekspresija, kas nāk no devīgas un tiešas pievēršanās procesam, spēks un vāja artikulācija, nu debesu bērns. Nojūgusies, ziniet, popmūzika taču, bet ko lai dara, ja viss, kur ir kaut kas savdabīgs un brīvs no važām, un nav stulbs man dara prieku.
Kaimiņu durvis noklaudzēja, kāds jau dodas uz darbu, laikam Rasa, kad es braukšu drīz jau arī, man viss būs pie kājas izņemot visu skaisto, dzīvē jau nav baigi skaisti ipārsvarā, bet visu var izkārtot

Piecēlos, aiztipināju uz vannasistabu, izvēmos, saņēmos, aizvedu bērnu uz iestādi, pa ceļam gandrīz vēlreiz izvēmos, tagad guļu gultā un žagojos. Slima vai? Dievs, atnes man tēju un pēc brīža arī kaut ko ēdamu.